|
Lieta
Nr.A420458311
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Jelgavā, 2011 .gada 22.augustā
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese L.Apšeniece,
piedaloties pieteicējam - Igoram Dedovam,
atbildētājas - Latvijas
Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvēm
Oksanai Kulakovai un Nataļjai Kartiševai,
atklātā
tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu Igora Dedova pieteikumā par
Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2010.gada 8.decembra lēmuma Nr.l/12-D/4891 atzīšanu
par prettiesisku.
Aprakstošā daļa
[1]
Konstatējot, ka 2010.gada 1 .jūnijā pīkst. 15.02 notiesātais Igors Dedovs
(turpmāk - pieteicējs) piegāja pie 5.korpusa koridora 80.kameras un pagrieza to
uz citu pusi, Daugavgrīvas cietuma priekšnieks atzina, ka pieteicējs ir
pārkāpis Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības
atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi" (turpmāk - Noteikumi)
44.2.apakšpunktu un ar 2010.gada 8.jūnija lēmumu par soda piemērošanu
notiesātajam (turpmāk - sākotnējais lēmums) piemēroja pieteicējam
disciplinārsodu - izteica rājienu.
Ar
Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk - atbildētājs) priekšnieka 2010.gada
8.decembra lēmumu Nr.l/12-D/4891 (turpmāk - Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts
negrozīts. Lēmumā norādīts, ka sods piemērots pamatoti un ir samērīgs
izdarītajam pārkāpumam.
[2]
Nepiekrītot Lēmumam, 2011.gada 5.janvārī pieteicējs vērsās ar pieteikumu
Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumā minēti šādi argumenti.
[2.1] Pieteicējs nepagrieza videonovērošanas kameru,
viņam nebija iemesla tā rīkoties. Tā kā videonovērošanas kamera netika
sabojāta, nav konstatējama arī nesaudzīga attieksme pret ieslodzījuma vietas
mantu. Koridorā atrodas divas kameras, līdz ar to ir
iespējams identificēt to personu, kas pagrieza videonovērošanas kameru.
[2.2] Lēmumā nav ietverts tā
pamatojums.
[3]
2011.gada 14.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētāja
rakstveida paskaidrojums, kurā atbildētājs pieteikumu neatzīst un lūdz to
noraidīt šādu apsvērumu dēļ.
[3.1]
Pārkāpumu apliecina 2010.gada 4.jūnijā veiktā video arhīva pārbaude. Tajā
konstatēts, ka vienīgi pieteicējs attiecīgajā laika posmā piegāja pie
videonovērošanas kameras pirms tās pagriešanas.
[3.2]
Brīvības atņemšanas iestādes administrācijai ir pienākums nodrošināt notiesāto
pastāvīgu uzraudzību. Lai to kvalitatīvi veiktu, Daugavgrīvas cietumā izmanto
videonovērošanas kameras. Tās ir cietuma īpašums un būtisks uzraudzības
elements. Notiesātajiem kategoriski ir aizliegts aiztikt cietuma inventāru, it
īpaši tehniskos līdzekļus, kas nodrošina notiesāto novērošanu.
[3.3] Pieteicējs nesaudzīgi
izturējās pret cietuma īpašumu, kuru viņam nebija pieļaujams aiztikt. To
pagrozot, tika traucēts cietumā noteiktais uzraudzības režīms, jo konkrētais
novērošanas objekts nebija pārskatāms. Tas varēja rādīt draudus ieslodzīto un amatpersonu
drošībai. Pieteicēja rīcības rezultātā varēja tikt sabojāta cietuma īpašumā
esošā videonovērošanas aparatūra. Tika traucēta videonovērošana un radās
nepieciešamība atjaunot videonovērošanas režīmu.
Pieteicējs
varēja un viņam vajadzēja paredzēt savas rīcības sekas, līdz ar to tā vērtējama
kā apzināta, nesaudzīga izturēšanās pret cietuma īpašumu ar mērķi traucēt
uzraudzības režīmu konkrētajā novērošanas objektā. Pieteicēja rīcība ir soda
izciešanas režīma pārkāpums, par kura pieļaušanu pārkāpēju ir mērķtiecīgi
sodīt, lai turpmāk nepieļautu šādas rīcības atkārtošanos.
[4] Tiesas sēdē pieteicējs
uzturēja pieteikumu.
Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē
pieteikumu neatzina.
Motīvu daļa
[5] Pārbaudījusi un novērtējusi administratīvā procesa
dalībnieku izvirzītos argumentus un pierādījumus lietā, pēc savas iekšējās
pārliecības tiesa atzīst, ka pieteikums ir apmierināms.
[6] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējam pamatoti
piemērots disciplinārsods par brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības
noteikumu pārkāpumu - saudzīgu neizturēšanos pret brīvības atņemšanas iestādes
īpašumu.
[7]
Saskaņā ar Noteikumu 44.2.apakšpunktu notiesātajiem ir pienākums saudzīgi
izturēties pret brīvības atņemšanas iestādes īpašumu.
Kaut arī lietā
pastāv strīds par to, vai videonovērošanas kamera vispār tika pagriezta
pieteicēja rīcības rezultātā, tiesa secina, ka šim faktam nav būtiskas nozīmes
lietas izlemšanā. Lai atzītu, ka persona nesaudzīgi
izturējusies pret īpašumu, tiesas ieskatā jākonstatē, ka šīs personas rīcības
rezultātā īpašumam vai īpašnieka interesēm ir nodarīts kaitējums, pretējā
gadījumā nav pamata uzskatīt, ka izturēšanās bijusi nesaudzīga.
Ne
sākotnējā lēmuma (lietas
29.lapa) pamatojumā, ne Lēmumā
tiesa nerod apstiprinājumu šim faktam, līdz ar ko atzīst, ka pieteicējs nav
pārkāpis Noteikumu 44.2.apakšpunktā paredzēto pienākumu šādu apsvērumu dēļ.
[7.1]
Atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus, kas apstiprina videonovērošanas
kamerai radītos bojājumus. Tieši pretēji, no apsardzes daļas priekšnieka
izziņas (lietas 27.lapa) izriet, ka videonovērošanas kamera atrodas darba
stāvoklī un redzamu bojājuma pēdu nav. Tātad īpašumam nekāds kaitējums nav
ticis nodarīts.
[7.2]
Tiesa noraida kā nepamatotu arī atbildētāja argumentu, ka videonovērošanas
kameras pagriešanas rezultātā tika traucēts cietumā noteiktais uzraudzības
režīms, tādējādi radot draudus ieslodzīto un amatpersonu drošībai. Tiesa negūst
apstiprinājumu šāda apgalvojuma patiesumam, tā kā nekādi pierādījumi tam lietā
nav iesniegti. Tiesa neuzskata, ka uzraudzības režīma traucējums vienmēr būtu
saistāms ar apdraudējumu. Turklāt 2010.gada 1.jūnija ziņojums par notiesātā
soda izciešanas režīma pārkāpumu (lietas
25.lapa) ir sastādīts pārkāpuma
konstatācijas dienā, līdz ar to apdraudējuma risks ticis nekavējoties novērsts.
[8] Papildus tam, ka atbildētājs nav pareizi
piemērojis materiālo tiesību normu, tiesa konstatē, ka administratīvais akts
nesatur tādu būtisku sastāvdaļu kā pamatojumu.
Atbilstoši
Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) 67.panta otrās daļas 6.punktam
administratīvajam aktam ir jāsatur pamatojums.
Administratīvā akta pamatojums ir (..) jēdziens, kas
ietver iestādes atsauci uz konkrētu tiesību normu, tās analīzi un argumentus,
no kuriem izriet, ka lietas faktiskie apstākļi atbilst piemērotajā tiesību
normā regulētajam sastāvam (skat.
2005.gada Augstākās tiesas tiesu prakses vispārinājums „ Objektīvās
izmeklēšanas princips -interpretācija un piemērošana" 8.lpp). Tātad ar administratīvā akta pamatojumu plašākā nozīmē
tiek saprasta ne tikai lietderības apsvērumu, bet arī faktisko un tiesisko
apstākļu norāde, to analīze.
Administratīvā akta pamatojuma princips nozīmē, ka
personai ir tiesības zināt, kāds ir tai izdotā nelabvēlīgā administratīvā akta
pamatojums. Administratīvā akta pamatojums ļauj personai saprast, ka iestāde
nav rīkojusies patvaļīgi un ka administratīvais akts ir pareizs, kā arī
secināt, vai to var apstrīdēt un pārsūdzēt. Pienākums administratīvajā aktā
sniegt šādu pamatojumu pienācīgā kārtā, proti, lai tas personai arī bez
speciālām zināšanām būtu saprotams, ir iestādei. Pamatojums kalpo arī pārvaldes
paškontrolei un kontrolei, ko veic tiesa (skat. Briedē J. Administratīvā akta forma un
sastāvdaļas: Administratīvā procesa likuma 67.pants.// Administratīvais
process: Likums, prakse, komentāri. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas vēstnesis,
2005, 167.-168.lpp.).
Vērtējot
administratīvā akta pamatojuma trūkuma ietekmi uz administratīvā akta spēkā
esamību, pamatojuma trūkums var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu
pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams (skat. Augstākās liesas Senāta Administratīvo lietu
departamenta 2005.gada 8.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-337 [8] punktu), gan par tādu pārkāpumu, kurš pats par sevi nerada
tādas tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Par galvenajiem
kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta
adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja saprast, kāpēc
izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā
administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka
pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamenta 2006.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-432 [10]punktu).
Izskatāmajā gadījumā no sākotnējā lēmuma ne
pieteicējam, ne tiesai netop skaidrs, kādā veidā, pagriežot videonovērošanas
kameru uz citu pusi, pieteicējs nav ievērojis notiesātā pienākumu saudzīgi
izturēties pret brīvības atņemšanas iestādes īpašumu. Arī Lēmumā tiesa
nekonstatē pieteicēja izdarītā pārkāpuma analīzi.
Ievērojot
tiesas [7] secinājumu, ka pieteicēja rīcībā nav saskatāms Noteikumu
44.2.apakšpunkta pārkāpums, tiesa atzīst, ka administratīvā akta pamatojuma
trūkums ir novedis pie nepareiza lietas iznākuma.
Turklāt tiesa norāda, ka atbilstoši APL 250.panta
otrajai daļai tiesa, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem
vērā tikai to pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā. Tas
nozīmē, ka atbildētāja [3] minētie argumenti, kas pamato Lēmumā ietvertos
secinājumus, nav tiesai saistoši.
Pie
šādiem apstākļiem tiesa atzīst, ka atbildētājs ir pieļāvis būtisku procesuālu
pārkāpumu, kas liedza ne tikai pieteicējam saprast piemērotā disciplinārsoda
būtību, bet liedz arī tiesai vērtēt, vai ziņojumā norādītie apstākļi ir par
pamatu disciplinārai sodīšanai.
[9] Ņemot vērā [7] un [8] norādīto, tiesa secina, ka
Lēmums ir prettiesisks administratīvais akts.
[10] Saskaņā ar APL 126.panta pirmo un otro daļu, ja
pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par
labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Ja pieteicējs no valsts nodevas
samaksas bijis atbrīvots un pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, valsts
nodevu piespriež no atbildētāja.
Tiesa konstatē, ka pieteicējs valsts nodevu Ls 10
apmērā par darbību veikšanu Administratīvajā rajona tiesā ir samaksājis
2011.gada 22.februārī (lietas
18.lapa). Tā kā tiesa atzina, ka
pieteikums ir apmierināms, tad no atbildētāja par labu pieteicējam ir
piespriežama viņa samaksātā valsts nodeva.
Ievērojot to, ka pieteicējs no valsts nodevas samaksas
bija daļēji atbrīvots, atlikusī valsts nodevas daļa Ls 10 apmērā piespriežama
no atbildētāja.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma
126.panta pirmo un otro daļu, 246. - 251.pantu, 253.panta ceturto daļu un
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 71.panta piekto daļu, Administratīvā rajona
tiesa
nosprieda
pilnībā
apmierināt Igora
Dedova pieteikumu.
Atzīt par prettiesisku Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2010.gada 8.decembra
lēmumu Nr. 1/12-D/4891.
Piedzīt no
Latvijas Republikas par labu Igoram Dedovam viņa samaksāto valsts nodevu Ls 10
(desmit lati) apmērā.
Uzlikt par pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei līdz 2011.gada
22.septembrim samaksāt valsts nodevu Ls 10 (desmit lati) par Igora Dedova pieteikuma izskatīšanu tiesā.
Spriedums
nav pārsūdzams un stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.
Tiesnese L.Apšeniece
| 
