P.R1Spr

Lietas Nr. C27148108

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2009.gada 31.martā

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa:

tiesnese Iveta Stuberovska,

ar sekretāri Viānu Zariņu, tulku Ināru Arbidāni,

piedaloties prasītājam Pāvelam Rožkovam, atbildētāja Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras personā pārstāvei Ingūnai Šnepstei,

izskatot atklātā tiesas sēdē civillietu Pāvela Rožkova prasībā pret Latvijas Republiku Ģenerālprokuratūras personā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, noskaidroja:

Aprakstoša daļa

Pāvels Rožkovs cēlis prasību tiesā pret Latvijas Republiku Ģenerālprokuratūras personā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Prasībā norādīts, ka 2006.gada 25.septembrī ap pulksten 04.00 no rīta Pāvelu Rožkovu aizturēja persona civildrēbēs, kas apsūdzēja Pāvelu Rožkovu it kā izdarītā zādzība un izsauca policijas darbiniekus. Policijas patruļa Pāvelu Rožkovu nogādāja Daugavpils policijas nodaļā, kur tika nolemts P.Rožkovu aizturēt uz divām diennaktīm. 2006.gada 26.septembrī tika ierosināta krimināllieta Nr.l 1180153406 pēc Krimināllikuma 175.panta. Tajā pašā dienā Daugavpils tiesas izmeklēšanas tiesnesis pieņēma lēmumu par Pāvela Rožkova arestu (apcietinājumu) uz sešiem mēnešiem minētājā krimināllietā. Visu aresta (apcietinājuma) termiņu ar P.Rožkovu tika veiktas izmeklēšanas darbības nevis krimināllietā Nr. 11180153406, bet gan krimināllietā Nr.l 1180124506, par kuru prasītājs ir notiesāts un tagad izcieš brīvības atņemšanas sodu. 2006.gada 18.oktobrī P.Rožkovam tika grozīts piemērotais drošības līdzeklis - arests (apcietinājums), uz policijas kontroli. Prasītājs norāda, ķa tādā veidā viņš tika nelikumīgi turēts apcietinājumā no 2006,gada 25.septembra līdz 2006.gada 18.oktobrim, kas sastāda 23 dienas un saskaņā ar Civillikuma 2352.pantu ir uzskatāms par pretlikumīgu brīvības laupīšanu. 2007.gada 21.janvārī tika pieņemts lēmums par kriminālvajāšanas pret P.Rožkovu krimināllietā Nr. 11180153406 izbeigšanu, jo nebija noziedzīga nodarījuma sastāva. Prasītājs norāda, kādās iestādes bija griezies savu tiesību aizsardzībai, un šo iestāžu pieņemto lēmumu saturu.

Prasītājs atsaucas uz Satversmes 92.pantu un citē tā trešo teikumu. Norāda, ka, saskaņā ar Satversmes 92.pantā noteikto, tika pieņemt likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras, tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā radīto zaudējumu atlīdzināšanu". P.Rožkovs paskaidro, ka, izbeidzot krimināllietu Nr. 11180153406 noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ, ir radies likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 2.pantā paredzētais zaudējumu atlīdzināšanas pamats. Atsaucas uz likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 3.pantu un citē šā panta pirmās daļas 2.punktu. Atsaucas uz likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 5.panta trešo daļu, 7.panta pirmo daļu un 9.pantu un secina, ka prasība par morālā kaitējuma atlīdzināšanu ceļama pret Latvijas Republiku Ģenerālprokuratūras personā.

Prasītājs norāda, ka kompensācijas summa ir Ls 53000 (piecdesmit trīs tūkstoši lati), ko sastāda:

                        a) viena diena pavadīta apcietinājumā Ls 1000, kopā pavadītas 23 dienas, tātad kopā Ls 23000 (divdesmit trīs tūkstoši latu);

                        b) 20 mēneši juridiska darba pa 5 stundām dienā, kopā 3000 stundas, viena stunda juridiskā darba naudas izteiksmē ir Ls 10, tātad kopā Ls 30000 (trīsdesmit tūkstoši lati).

Prasītājs atsaucas uz I.Gredzenas grāmatas „Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā" 89., 90. un 92.1apaspusēs norādīto un uz laikraksta „Latvijas Vēstnesis" 2003.gada 8.jūlijā izdotā žurnālā „Jurista Vārds" A.Bitāna publicēto rakstu „Taisnības apziņa, nosakot kompensāciju par nemantisko kaitējumu". No šiem darbiem prasītājs secina, ka atlīdzības summai par morālo kaitējumu jāattur pārkāpējs (šajā gadījumā- atbildētājs) no līdzīga pārkāpuma izdarīšanas nākotnē, un, lai konstatētu morālās ciešanas, pietiek ar paša cietušā paskaidrojumiem.

Prasības pieteikums pamatots ar Satversmes 92.pantu, likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 2.pantu, 3.pantu, 5.panta trešo daļu, 7.panta pirmo daļu, 9.pantu, Civillikuma 1635.pantu, 1779.pantu un 2352.pantu, un tajā lūgts piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam morālo zaudējumu Ls 53000 apmērā par nelikumīgu brīvības atņemšanu (apcietinājumu) kriminālprocesa Nr.l 1180153406 gaitā no 2006.gada 25.septembra līdz 2006.gada

18.              oktobrim.

Atbildētājs paskaidrojumos norāda, ka neapstrīd P.Rožkova tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību saskaņā ar likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarito zaudējumu atlīdzināšanu" 5.pantu, un atzīst, ka izziņas iestādes nepamatotas rīcības rezultātā 25.09.2006. P.Rožkovs tika aizturēts, bet pēc tam viņam tika piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums no 26.09.2006. līdz 18.-10.2006. un krimināllieta Nr.l 1180153 daļā pret P.Rožkovu izbeigta personu reabilitējošu apstākļu (Kriminālprocesa likuma panta        trešā daļa, 318.pants,377. panta pirmās daļas 2.punts) dēļ, uzskata, ka prasītāja prasība par morālā kaitējuma atlīdzināšanu Ls 23 000,- apmērā ir nesamērigi augsta un tā ir samazināma.

Atsaucas uz Civillikuma 1635.panta otro daļu un 5.pantu un paskaidro, ka prasītājs ir norādījis, ka morālais kaitējums izpaudies kā izolācija no sabiedrības, bet nav norādījis citus apstākļus, kas liecinātu par smagākām morālām ciešanām, kā ari nav iesniedzis pierādījumus, kas liecinātu par morālā kaitējuma radītām sekām.

Ievērojot minēto, Ģenerālprokuratūra prasību pret Ģenerālprokuratūru par morālo kaitējumu Ls 23 000,- apmērā atzīst daļēji un uzskata, ka atbilstīgs atlīdzinājums par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu būtu Ls 200,-.

Atbildētāja norāda, ka P.Rožkova lūgtā atlīdzība Ls 30000,- apmērā par juridisko darbu ir noraidāma pilnībā, jo prasītājs nav pierādījis šādu izdevumu esamību.

Citē likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas ricības rezultātā nodarito zaudējumu atlīdzināšanu" 9.pantu un norāda, ka atlīdzību par morālo kaitējumu jāpiedzen no Latvijas valsts ar norādi, ka šī naudas summa izmaksājama no valsts budžeta speciāli paredzētajiem līdzekļiem.

Prasītājs tiesas sēdē prasību uzturēja, pamatojoties uz prasības pieteikumā norādītajiem apstākļiem, argumentiem un aprēķiniem, norādot, ka rakstveidā pieteiktos lūgumus par papildus pierādījumu izprasīšanu šajā lietā vairs neuztur.

Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē prasību atzina daļēji, paskaidroja, ka 23 dienas, ko prasītājs ir pavadījis apcietinājumā, ir saprātīgs, objektīvs termiņš, lai noskaidrotu objektīvos lietas apstākļus un izziņas iestādes rīcība ir bijusi pamatota, norādīja, ka morālā kompensācija konkrētajā gadījumā būtu nosakāma ne lielāka par Ls 200,-.

Noklausoties prasītāja un atbildētāja pārstāves paskaidrojumus, pārbaudot un novērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst prasību par daļēji apmierināmu.

Motīvu dala

Lietā nav strīda par sekojošiem tālāk norādītajiem apstākļiem. 2006.gada 25.septembrī Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldē pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas uzsākts kriminālprocess Nr.l 1180153406 par to, ka 2006. gada naktī no 24. uz 25. septembri ap pīkst. 4.00 Daugavpilī, Cietokšņa 84 no mājas pagalma tika nozagts materiāls pieminekļu izgatavošanai, 2006. gada 25. septembrī aizdomās par dotā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu tika aizturēts un ievietots Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietā Pāvels Rožkovs, kurš 2006. gada 26. septembrī šajā kriminālprocesā atzīts par aizdomās turēto pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas. 2006. gada 26. septembrī procesa virzītājs vērsies Daugavpils tiesā ar ierosinājumu piemērot aizdomās turētajam Pāvelam Rožkovam drošības līdzekli - apcietinājumu, norādot, ka viņš tiek turēts aizdomās par smaga nozieguma izdarīšanu. Aizdomās turētais Pāvels Rožkovs savu vainu nozieguma izdarīšanā nav atzinis. Ar Daugavpils tiesas izmeklēšanas tiesneses 2006. gada 26.septembra lēmumu aizdomās turētajam Pāvelam Rožkovam, personas kods 020771-10267, piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums. 2006.gada 18.oktobrī Pāvelam Rožkovam piemērotais drošības līdzeklis - apcietinājums grozīts uz policijas kontroli. Ar Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 1. nodaļas vecākā inspektora R.Gičevska 2007. gada 21. janvāra lēmumu kriminālprocess krimināllietā Nr. 11180153406 par materiālu pieminekļu izgatavošanai zādzību no mājas pagalma Daugavpilī, Cietokšņa 84 attiecībā pret Pāvelu Rožkovu, p.k. 020771-10267, izbeigts daļā, jo viņa rīcībā nav saskatāmas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, kas paredzētas krimināllikuma 175.panta trešajā daļā. Tādējādi prasītājs Pāvels Rožkovs apcietinājumā pavadījis 23 dienas - laika periodā no 2006.gada 25.septembra līdz 2006.gada 18.oktobrim. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta piekto daļu pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Prasītājs uzskata, ka 23 dienas viņam nelikumīgi atņemta brīvība un viņš izolēts no sabiedrības, kas ir būtisks viņa cilvēka pamattiesību aizskārums.

Tiesa vērtē, ka tikpat svarīgs kā personu materiālais zaudējums, veselības apdraudējumi un dažādu noziedzīgo nodarījumu sekas, ir arī morālo jeb personisko nemantisko tiesību aizskārums. Arī personiskās nemantiskās tiesības, kā gods un cieņa un personas brīvība ir jāaizsargā. Jau 1948. gada 10.decembra Ģenerālajā asamblejā pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija noteica, ka par cilvēktiesību aizskārumu tiesām ir jāparedz noteikta mantiska atlīdzība papildus zaudējumu atlīdzināšanai.

Latvijas likumdošanā personu tiesību aizsardzība vispirms reglamentēta Satversmes 8. nodaļā „Cilvēka pamattiesības". Satversmes 92.pantā noteikts, ka „nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Satversmē reglamentētās pamattiesības un pamatbrīvības var tikt tikai konkretizētas vai arī precizētas, taču ne ierobežotas. Civillikuma 1635.pantā noteikts, ka „katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot". Arī likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 5.panta, kura nosaukums ir „Nemantisko zaudējumu atlīdzināšana", trešajā daļā noteiktas tiesības personai celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā.

Tiesa konstatē, ka, izbeidzot kriminālprocesu krimināllietā Nr. 11180153406 daļā attiecībā pret Pāvelu Rožkovu prasītāju reabilitējoša apstākļa dēļ, ir radies likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 2.pantā paredzētais zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats, kad persona, kura tika turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu attiecīgajā kriminālprocesā, ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, kā arī nemantisko zaudējumu atlīdzināšanu, saskaņā ar šī likuma normām. Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 3.panta pirmās daļas 2.punktā noteikts, ka persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību, ja tai piemērots drošTbas līdzeklis - apcietinājums vai mājas arests. Sistēmiski interpretējot iepriekšminētā likuma 5.panta trešo daļu, 7.panta pirmo daļu un 9.pantu, redzams, ka prasība par nemantisko zaudējumu atlīdzināšanu ceļama pret valsti tās institūcijas personā, kas saskaņā ar likumu ir tiesīga pieņemt lēmumu par zaudējumu atlīdzību. Attiecīgi no dotā likuma 7.panta pirmās daļas 2.punkta izriet, ka, ja krimināllieta izbeigta pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, tad tā ir Ģenerālprokuratūra. Saskaņā ar likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 9.pantu zaudējumu atlīdzību izmaksā no valsts budžetā speciāli šiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem.

Pamatojoties uz lietā konstatētajiem faktiem un iepriekš minētajām tiesību normām, tiesa atzīst, ka prasītājam ir prasības tiesība - prasīt morālā kaitējuma atlīdzināšanu no Latvijas valsts Ģenerālprokuratūras personā, kas radies izziņas iestādes un tiesas (izmeklēšanas tiesneša) nepamatotas rīcības rezultātā, prasītājam atrodoties apcietinājumā 23 diennaktis laikā no 2006. gada 25. septembra līdz 2006. gada 18. oktobrim.

Prasītājs savā prasības pieteikumā un tiesas sēde sniegtajos paskaidrojumos ir raksturojis viņam nodarīto morālo kaitējumu - ciešanas un pazemojumu, kas izrietēja no nepamatota prasītāja brīvības ierobežojuma un viņa izolācijas no sabiedrības. Tiesa atzīst, ka fakts, ka nepamatota brīvības (vienas no cilvēka būtiskākajām pamattiesībām) ierobežošana aizskar cilvēku un rada cilvēkam ciešanas, ir vispārzināms un saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta pirmo daļu nav jāpierāda.

Likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" nenosaka morālā kaitējuma apmēra noteikšanas kritērijus. Atbilstoši Civillikuma 1635.pantam atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. Latvijas Republikas Satversmes tiesa, izskatot lietu „Par likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 2.panta un Ministru kabineta 1998. gada 31.augusta noteikumu nr.327 «Pieteikumu iesniegšanas un izskatīšanas, lēmumu pieņemšanas, darba garantiju un sociālo garantiju atjaunošanas un zaudējumu atlīdzības izmaksas kārtība" 3.punkta 1 .apakšpunkta atbilstību Satversmes 91. un 92.pantam", savā 2001. gada 5. decembra spriedumā lietā Nr.2001-07-0103 secina: „Ja iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz satversmes 92.panta trešo teikumu, ir tiesīgs griezties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga atlīdzinājuma piedziņu. Tiesas pienākums ir izvērtēt apcietinājuma pamatotību un ilgumu katrā individuālā gadījumā un, konstatējot nepamatotu personas tiesību aizskārumu, spriedumā noteikt atlīdzības apmēru. īpaša likuma neesamība neaizskar un neierobežo iesniedzēja konstitucionālās tiesības uz tiesību aizsardzību."

Lietā ir strīds par nosakāmo atlīdzības apmēru par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu. Tiesa secina, ka morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanas pamatā ir četri svarīgākie elementi: vainas pakāpe; fizisko un morālo ciešanu pakāpes līmenis; samērīguma un taisnīguma principu ievērošana; pušu mantiskais stāvoklis. Lietā nav pierādījumu tam, ka morālais kaitējums prasītājam būtu radīts izziņas iestāžu vai tiesas nelikumīgas rīcības rezultātā (nav ziņu par to, ka procesa virzītāja vai izmeklēšanas tiesneša pieņemtie lēmumi minētā kriminālprocesa ietvaros būtu atcelti). Vadoties no lietā esošajiem pierādījumiem, tiesa secina, ka morālais kaitējums prasītājam radies izziņas iestādes un tiesas (izmeklēšanas tiesneša) nepamatotas rīcības rezultātā, prasītājam atrodoties apcietinājumā 23 diennaktis laikā no 2006. gada 25. septembra līdz 2006. gada 18. oktobrim. Savukārt, analizējot prasītāja fizisko un morālo ciešanu pakāpi, tiesa vērtē to, ka prasītājam 23 dienas bez pamatotiem iemesliem ir ierobežota viena no būtiskākajām cilvēka dzīves vērtībām - brīvība un visu šo laiku viņš ir bijis nošķirts no ģimenes un sabiedrības kopumā, liedzot prasītājam ne tikai iespēju dzīvot ierastajā sadzīviskajā vidē, bet arī realizēt citas savas tiesības un brīvības, piemēram, meklēt pastāvīgu darbu.

Pie morālām ciešanām tāpat pieskatāmas prasītāja bailes, pazemojums, citas negatīvas emocijas sakarā ar nepamatotu brīvības ierobežošanu. Tiesa atzīst, ka, nosakot atlīdzības apmēru par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu, ievērojami samērīguma un taisnīguma principi. Atlīdzības apjomam ir gan jāatbilst pārciestajam morālajam pāridarījumam, gan jāattur kaitējuma nodarītājs no turpmāku prettiesisku vai nepamatotu darbību veikšanas līdzīgos gadījumos, gan vienlaikus tam ir jābūt taisnīgam, izslēdzot iespēju cietušajam nepamatoti iedzīvoties uz kaitējuma nodarītāja rēķina. Ņemams vērā arī kaitējuma nodarītāja mantiskais stāvoklis, tas ir, ieņēmumi valsts budžetā.

Tiesa atzīst, ka prasības pieteikumā minētais par 20 mēnešiem juridiskā darba pa 5 stundām dienā, tas ir, 3000 stundām patērēta laika, vērtējot 1 stundu LVL 10,- apmērā, tātad kopā par LVL 30000,-, kas ietverts kopējā morālā kaitējuma summā LVL 53000,-, nav vērtējams kā prasītājam nodarītais morālais kaitējums, turklāt lietas materiālos nav pierādījumu, kas apstiprinātu šos prasītāja apgalvojumus.

Ņemot vērā augstāk minēto, tiesa atzīst, ka taisnīga kompensācija par prasītājam Pāvelam Rožkovam nodarīto morālo kaitējumu ir atlīdzība LVL 2300,- (divi tūkstoši trīs simti lati) apmērā.

Prasītājs ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses 2008. gada 30. septembra lēmumu atbrīvots no valsts nodevas LVL 820,- apmērā nomaksas. Atbilstoši Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 5.punktam no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvots arī atbildētājs. Prasītājs nav iesniedzis lietā dokumentus, kas apliecinātu jebkādu tiesas izdevumu samaksu no prasītāja puses, un nav arī lūdzis piedzīt tiesas izdevumus no atbildētāja, tāpēc jautājums par tiesas izdevumu piedziņu no atbildētāja par labu prasītājam netiek lemts. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta ceturto daļu, ja abas puses ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas, tiesas izdevumus uzņemas valsts.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 195 .panta noteikumiem, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, norādāmas prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos 6% gadā no piespriestās summas. Ievērojot Civilprocesa likuma 204.i panta noteikumus, nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Tiesa, ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 189.-195., 204.i pantiem,

nosprieda:

prasību daļēji apmierināt:

piedzīt no Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras personā, reģistrācijas Nr. 90000022859, par labu Pāvelam Rožkovam, personas kods 020771 -10627, atlīdzību par morālo kaitējumu LVL 2300,00 (divi tūkstoši trīs simti latus, 00 santīmus), norādot prasītāja tiesības saņemt 6 % procentus gadā no piespriestās naudas summas par laiku līdz sprieduma izpildei un nosakot sprieduma labprātīgai izpildei termiņu - 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Atlīdzība izmaksājama no valsts budžetā speciāli šiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā 20 (divdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas - 2009.gada 14.aprīļa, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā.

• 2011 Июль
• 2011 Август
• 2011 Сентябрь
• 2011 Декабрь
• 2012 Август
• 2013 Ноябрь
• 2013 Декабрь
• 2015 Февраль
• 2015 Март
• 2018 Ноябрь
• 2020 Сентябрь
• 2020 Ноябрь
• 2020 Декабрь
• 2021 Март
• 2022 Февраль
• 2022 Май
• 2022 Сентябрь