ВАЖНАЯ ИНФОРМАЦИЯ ДЛЯ ВСЕХ РУССКОЯЗЫЧНЫХ ЗАКЛЮЧЕННЫХ ЛАТВИИ

Наконец-то, «капля подточила камень» языковой дискриминации русскоязычных заключенных, воздвигнутый министром национальной «справедливости» (латынь: юстиции) г-ном Гундарсом Берзиньшем 12 июня 2008 года в известном письме в адрес Управления мест заключения (2008.gada 12.jūnijā Tieslietu Ministrijas „Vadlīnijas...” valsts sekretārs G. Bērziņš).

      Всего после, как минимум, четырех прецедентных решений административного окружного суда (по делам Бориса Клопцова) через, без малого, четыре года – министерство юстиции признало факт языковой дискриминации, соединенной с ущемлением конституционного права русскоязычного заключенного на доступ к суду. Знаменательно, что Министерство в своем решении ссылается на решения судов, принятых по исковым делам Бориса Клопцова.

A122/BCC-Case164

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESLIETU MINISTRIJA

Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1536. Tālrunis: 67036801, 67036716, 67036721 Fakss: 67210823, 67285575; e-pasts: tm.kanceleja@tm.gov.lv

LĒMUMS

23.08.2011 Nr. 1-4.1/138

Uz 29.07.2011. sūdzību (TM reģ. Nr. 1981-J)

Viktoram Jeronovičam

Rīgas Centrālcietumā Mazajā Matīsa ielā 3, Rīgā, LV-1009

Ieslodzījuma vietu pārvaldei

Par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmumu Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas

Tieslietu ministrijā 2011.gada 3.augustā saņemta Viktora Jeronoviča (turpmāk -iesniedzējs) svešvalodā noformēta 2011.gada 29.jūlija sūdzība. Sūdzībā iesniedzējs norāda, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde nav sniegusi atbildi uz viņa 2011.gada 13.aprīļa sūdzību, savukārt 2011.gada jūlijā viņš saņēmis viņam nesaprotamu dokumentu, kurā atteikts izskatīt viņa iesniegumu, jo tas nav noformēts valsts valodā.

[1] Izskatot iesniedzēja sūdzību, konstatēju:

[1.1] Ieslodzījuma vietu pārvaldē 2011.gada 15.aprīlī saņemta iesniedzēja svešvalodā noformēta 2011 .gada 13.aprīļa sūdzība.

Ieslodzījuma vietu pārvalde 2011.gada 17.maija vēstulē Nr. 1/12-J/1763 „Par iesniegumu atstāšanu bez izskatīšanas trūkumu novēršanai", ņemot vērā to, ka iesniedzēja iesniegumā norādītās ziņas nevar pielīdzināt ārkārtējiem apstākļiem, kuru dēļ var būt aizskartas iesniedzēja vai citu personu mantiskās intereses vai tiesības, nolēma svešvalodā noformēto iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu atstāt bez izskatīšanas trūkumu novēršanai. Vienlaikus iesniedzējs tika informēts, ka, ja līdz 2011.gada 15.jūnijam iesniegs Ieslodzījuma vietu pārvaldē 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu valsts valodā vai pievienos tam tiesību aktos noteiktajā kārtībā apliecinātu tulkojumu valsts valodā, iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegums tiks izskatīts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

[1.2] Ieslodzījuma vietu pārvaldē saņemts iesniedzēja svešvalodā noformēts 2011.gada 24.maija iesniegums, kurā viņš lūdz izskaidrot, kādēļ vēl joprojām nav sniegta atbilde uz viņa 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu.

Ieslodzījuma vietu pārvalde 2011.gada 1.jūlijā pieņēma lēmumu Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas", kurā secināja, ka iesniedzējs nav novērsis Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 17.maija vēstulē Nr. 1/12-J/1763 norādīto, proti, līdz 2011.gada 15.jūnijam nav iesniedzis savu 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu valsts valodā. Līdz ar to Ieslodzījuma vietu pārvalde iesniedzēja 2011.gada 24.maija svešvalodā noformēto iesniegumu atstāja bez izskatīšanas.

[2] Izvērtējot Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmumā Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas" konstatētos apstākļus, to juridisko vērtējumu un lietas materiālus, secinu:

[2.1] Administratīvā procesa zinātnē ir atzīts, ka iestādes darbību, kurām nav galējā noregulējuma raksturs, tiesiskums vērtējams, pārbaudot iestādes galīgā lēmuma tiesiskumu.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 17.maija vēstule Nr. 1/12-J/1763, kurā iesniedzējam noteikts novērst trūkumus un līdz 2011.gada 15.jūnijam iesniegt Ieslodzījuma vietu pārvaldē 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu valsts valodā vai pievienot tam tiesību aktos noteiktajā kārtībā apliecinātu tulkojumu valsts valodā, atbilstoši Administratīvā procesa likuma noteikumiem ir atzīstams par starplēmumu jeb procesuālu lēmumu administratīvajā procesā, kas noslēdzies ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlijā pieņemto galīgo lēmumu Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas". Līdz ar to Tieslietu ministrija Ieslodzījuma vietu pārvaldes pieņemtā procesuālā lēmuma tiesiskumu izvērtēs kopsakarā ar lietā pieņemto galīgo lēmumu (Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmumu Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas").

[2.2] Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 4.pantam un Valsts valodas likuma 3.panta pirmajai daļai valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Valsts valodas lietošanu valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs nosaka Valsts valodas likums. Šī likuma 10.panta otrā daļa cita starpā noteic, ka valsts un pašvaldību iestādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes no personām pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā. Dokumentus svešvalodā no personām pieņem, ja tiem pievienots Ministru kabineta noteiktajā kārtībā vai notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā. Arī pašās iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs saskaņā ar Valsts valodas likuma 8.panta pirmo daļu lietvedībā un dokumentos lietojama valsts valoda.

Prasība iestādēs un tiesās pieņemt dokumentus valsts valodā kā vispārēja dokumentu iesniegšanas kārtība noteikta, lai garantētu latviešu valodas kā viena no būtiskākajiem tautas kultūras mantojuma elementiem aizsardzību un saglabāšanu, kā arī gluži objektīvu iemeslu dēļ -ja iesniegtajiem dokumentiem, kas sastādīti svešvalodā, nav pievienots tulkojums valsts valodā, iestāde vai tiesa nevar pilnībā izvērtēt tajā izteiktos lūgumus un sniegt atbildi pēc būtības.

Valsts valodas likuma 10.panta otrajā daļā ir ietverta atruna, kas atsevišķos gadījumos paredz iespēju no personām pieņemt arī dokumentus, kas nav sastādīti valsts valodā un kuriem nav pievienots attiecīgs tulkojums. Proti, obligātā prasība par valsts valodas ievērošanu nav attiecināma uz tiem personu iesniegumiem, kas adresēti policijas un ārstniecības iestādēm, glābšanas dienestiem un citām iestādēm steidzamos medicīniskās palīdzības izsaukuma gadījumos, noziegumu izdarīšanas vai citu likumpārkāpumu gadījumos, kā arī tad, kad tiek izsaukta neatliekamā palīdzība ugunsgrēka, avārijas vai citos nelaimes gadījumos.

Izvērtējot gadījumus, kad dokumentus drīkst iesniegt arī svešvalodā, secināms, ka tie visi attiecināmi uz ārkārtas situācijām, kurās nepieciešama tūlītēja valsts operatīvo dienestu vai citu kompetentu iestāžu rīcība, lai aizsargātu personas tiesības, kā arī viņas mantiskās intereses, kas var tikt aizskartas kādu iepriekš neparedzētu, ārkārtēju apstākļu dēļ vai arī īstenota vai plānota likumpārkāpuma rezultātā. Tādējādi tiesu instancēs, kā arī valsts pārvaldes iestādēs strādājošajiem, lemjot jautājumu par svešvalodā iesniegta dokumenta virzību, jāizvērtē katrs konkrētais gadījums atsevišķi un, konstatējot Valsts valodas likuma 10.panta otrajā daļā ietvertos apstākļus, iesniegtie dokumenti ir jāpieņem arī svešvalodā.

[2.3] Administratīvās tiesas savā praksē ir attīstījušas atziņu, ka ieslodzītie atrodas īpašā stāvoklī, kas uzliek par pienākumu valsts pārvaldei veikt īpašus pasākumus, lai apmierinātu ieslodzīto vajadzības, tostarp aizsargāt ieslodzīto tiesiskās intereses saistībā ar ieslodzījuma vietas administrācijas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes pieņemto lēmumu vai faktiskās rīcības apstrīdēšanas iespējām. Administratīvā apgabaltiesa 2009.gada 28.oktobra lēmumā Nr. A42528108 [3aL2300.2] ir norādījusi, ka galvenais princips, kas izriet no Eiropas cietumu noteikumiem un Dānijas prakses, ir tāds, ka valstij ieslodzītajam, kas pieder pie valodas minoritātēm, jānodrošina iespēja ar valsts nodrošināta kvalificēta tulka palīdzību iesniegt apstrīdēšanas iesniegumus par ieslodzījuma vietas administrācijas lēmumiem. Tāpat minētajā lēmumā secināts, ka ieslodzītie atrodas īpašā stāvoklī, kas uzliek par pienākumu valsts pārvaldei arī veikt īpašus pasākumus, lai apmierinātu ieslodzīto vajadzību pēc tulka pakalpojumiem, kas ir priekšnoteikums, lai ieslodzītajam pastāvētu reālas iespējas savu tiesisko interešu aizsardzībai iesniegt sūdzības par ieslodzījuma vietas administrācijas lēmumiem un faktisko rīcību. Līdz ar to valsts pārvaldes iestāžu galīgie lēmumi, ar kuriem atteikts skatīt pēc būtības šādu ieslodzīto apstrīdēšanas iesniegumus, kuriem pati valsts nav nodrošinājusi tulkojumu no svešvalodas uz valsts valodu, nav atzīstami par tiesiskiem, jo šādi minētie ieslodzītie tiek gan diskriminēti pēc valodas, gan arī viņiem tiek liegta tālāk pieejai tiesai. Līdzīgi Administratīvā apgabaltiesa lēmusi arī 2010.gada 11.oktobra lietā Nr. AA43-3108-10/2 [1aL2814.6].

Izskatāmajā gadījumā Tieslietu ministrijai ir pamats pārbaudīt, vai iesniedzējam pastāv tiesības vai tiesiskās intereses, kuru aizsardzībai iesniedzējs vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē, un vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmums Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas" ierobežo iesniedzēja tiesības apstrīdēt ieslodzījuma vietas administrācijas pieņemto administratīvo aktu vai faktisko rīcību, tādējādi ierobežojot iesniedzēja cilvēktiesības uz pieeju taisnīgai tiesai.

[2.4] Administratīvā procesa likuma 89. pants noteic, ka faktiskā rīcība ir iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas tiesību akta veidā un kas ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, ja privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Par faktisko rīcību atzīstamas arī iestādes darbības, kas neatkarīgi no iestādes nodoma rada tādas faktiskās sekas, kuru rezultātā privātpersonai ir radies vai var rasties būtisks tiesību aizskārums. Iestādes procesuālās darbības (darbības, kurām trūkst galējā noregulējuma rakstura) nav faktiskā rīcība. Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību, kā arī iestādes sniegta izziņa.

Iepazīstoties ar iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu, kas adresēts Ieslodzījuma vietu pārvaldei, Tieslietu ministrija secina, ka iesniedzējs, iespējams, tajos sūdzas par Rīgas Centrālcietuma administrācijas rīcību, atņemot viņam dekoderu. Saistībā ar minēto cietuma administrācijas rīcību, iesniedzējs lūdzis atbildēt uz viņa uzdotajiem jautājumiem un atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu LVL 500 apmērā. Tieslietu ministrijas ieskatā no minētā izriet, ka iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegums, iespējams, ir saistīts ar prettiesisku Rīgas Centrālcietuma administrācijas rīcību. Līdz ar to, iespējams, minētā Rīgas Centrālcietuma administrācijas rīcība ir skatāma administratīvā procesa ietvaros. No Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmuma Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas" neizriet, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde būtu izvērtējusi iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumā minētos apstākļus un veikusi pārbaudi pēc būtības.

Tieslietu ministrijas ieskatā, izvērtēt to, vai ar iesniedzēja iesniegumā minēto Rīgas Centrālcietuma administrācijas rīcību būtiski tikušas aizskartas iesniedzēja cilvēktiesības, var tikai izskatot lietu pēc būtības. Tieslietu ministrija uzskata, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmums Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas" ir atceļams un Ieslodzījuma vietu pārvaldei uzdodams atkārtoti izskatīt iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu (Ieslodzījuma vietu pārvaldes reģ. Nr. J/1763), ievērojot šajā lēmumā izteiktos juridiskos apsvērumus un argumentus.