ВАЖНАЯ ИНФОРМАЦИЯ ДЛЯ ВСЕХ РУССКОЯЗЫЧНЫХ ЗАКЛЮЧЕННЫХ ЛАТВИИ
Наконец-то, «капля подточила камень» языковой дискриминации
русскоязычных заключенных, воздвигнутый министром национальной «справедливости»
(латынь: юстиции) г-ном Гундарсом Берзиньшем 12 июня 2008 года в известном
письме в адрес Управления мест заключения (2008.gada 12.jūnijā Tieslietu Ministrijas „Vadlīnijas...” valsts sekretārs G. Bērziņš).
Всего после,
как минимум, четырех прецедентных решений административного окружного суда (по
делам Бориса Клопцова) через, без малого, четыре года – министерство юстиции
признало факт языковой дискриминации, соединенной с ущемлением конституционного
права русскоязычного заключенного на доступ к суду. Знаменательно, что
Министерство в своем решении ссылается на решения судов, принятых по исковым
делам Бориса Клопцова.
A122/BCC-Case164
LATVIJAS
REPUBLIKAS TIESLIETU MINISTRIJA
Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1536. Tālrunis:
67036801, 67036716, 67036721 Fakss: 67210823, 67285575; e-pasts: tm.kanceleja@tm.gov.lv
LĒMUMS
23.08.2011 Nr. 1-4.1/138
Uz
29.07.2011. sūdzību (TM reģ. Nr. 1981-J)
Viktoram Jeronovičam
Rīgas
Centrālcietumā Mazajā Matīsa ielā 3, Rīgā, LV-1009
Ieslodzījuma vietu pārvaldei
Par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija
lēmumu Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas
Tieslietu ministrijā 2011.gada 3.augustā
saņemta Viktora Jeronoviča (turpmāk -iesniedzējs) svešvalodā noformēta 2011.gada
29.jūlija sūdzība. Sūdzībā iesniedzējs norāda, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde
nav sniegusi atbildi uz viņa 2011.gada 13.aprīļa sūdzību, savukārt 2011.gada
jūlijā viņš saņēmis viņam nesaprotamu dokumentu, kurā atteikts izskatīt viņa
iesniegumu, jo tas nav noformēts valsts valodā.
[1] Izskatot iesniedzēja
sūdzību, konstatēju:
[1.1]
Ieslodzījuma vietu pārvaldē 2011.gada 15.aprīlī saņemta iesniedzēja svešvalodā
noformēta 2011 .gada 13.aprīļa sūdzība.
Ieslodzījuma vietu pārvalde 2011.gada 17.maija vēstulē
Nr. 1/12-J/1763 „Par iesniegumu atstāšanu bez izskatīšanas trūkumu
novēršanai", ņemot vērā to, ka iesniedzēja iesniegumā norādītās ziņas
nevar pielīdzināt ārkārtējiem apstākļiem, kuru dēļ var būt aizskartas
iesniedzēja vai citu personu mantiskās intereses vai tiesības, nolēma
svešvalodā noformēto iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu atstāt bez
izskatīšanas trūkumu novēršanai. Vienlaikus iesniedzējs tika informēts, ka, ja
līdz 2011.gada 15.jūnijam iesniegs Ieslodzījuma vietu pārvaldē 2011.gada 13.aprīļa
iesniegumu valsts valodā vai pievienos tam tiesību aktos noteiktajā kārtībā
apliecinātu tulkojumu valsts valodā, iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegums
tiks izskatīts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
[1.2]
Ieslodzījuma vietu pārvaldē saņemts iesniedzēja svešvalodā noformēts 2011.gada 24.maija
iesniegums, kurā viņš lūdz izskaidrot, kādēļ vēl joprojām nav sniegta atbilde
uz viņa 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu.
Ieslodzījuma
vietu pārvalde 2011.gada 1.jūlijā pieņēma lēmumu Nr. 1/12-J/2557 „Par
iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas", kurā secināja, ka iesniedzējs nav
novērsis Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 17.maija vēstulē Nr.
1/12-J/1763 norādīto, proti, līdz 2011.gada 15.jūnijam nav iesniedzis savu 2011.gada
13.aprīļa iesniegumu valsts valodā. Līdz ar to Ieslodzījuma vietu pārvalde
iesniedzēja 2011.gada 24.maija svešvalodā noformēto iesniegumu atstāja bez
izskatīšanas.
[2] Izvērtējot Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada
1.jūlija lēmumā Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez
izskatīšanas" konstatētos apstākļus, to juridisko vērtējumu un lietas
materiālus, secinu:
[2.1]
Administratīvā procesa zinātnē ir atzīts, ka iestādes darbību, kurām nav galējā
noregulējuma raksturs, tiesiskums vērtējams, pārbaudot iestādes galīgā lēmuma
tiesiskumu.
Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 17.maija
vēstule Nr. 1/12-J/1763, kurā iesniedzējam noteikts novērst trūkumus un līdz
2011.gada 15.jūnijam iesniegt Ieslodzījuma vietu pārvaldē 2011.gada 13.aprīļa
iesniegumu valsts valodā vai pievienot tam tiesību aktos noteiktajā kārtībā
apliecinātu tulkojumu valsts valodā, atbilstoši Administratīvā procesa likuma
noteikumiem ir atzīstams par starplēmumu jeb procesuālu lēmumu administratīvajā
procesā, kas noslēdzies ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlijā
pieņemto galīgo lēmumu Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez
izskatīšanas". Līdz ar to Tieslietu ministrija Ieslodzījuma vietu
pārvaldes pieņemtā procesuālā lēmuma tiesiskumu izvērtēs kopsakarā ar lietā pieņemto
galīgo lēmumu (Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmumu Nr.
1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas").
[2.2] Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes
4.pantam un Valsts valodas likuma 3.panta pirmajai daļai valsts valoda Latvijas
Republikā ir latviešu valoda. Valsts valodas lietošanu valsts un pašvaldību
iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs nosaka Valsts valodas
likums. Šī likuma 10.panta otrā daļa cita starpā noteic, ka valsts un
pašvaldību iestādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes no personām
pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā. Dokumentus svešvalodā no
personām pieņem, ja tiem pievienots Ministru kabineta noteiktajā kārtībā vai
notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā. Arī pašās iestādēs, tiesās un
tiesu sistēmai piederīgās iestādēs saskaņā ar Valsts valodas likuma 8.panta
pirmo daļu lietvedībā un dokumentos lietojama valsts valoda.
Prasība iestādēs un tiesās pieņemt dokumentus valsts
valodā kā vispārēja dokumentu iesniegšanas kārtība noteikta, lai garantētu
latviešu valodas kā viena no būtiskākajiem tautas kultūras mantojuma elementiem
aizsardzību un saglabāšanu, kā arī gluži objektīvu iemeslu dēļ -ja
iesniegtajiem dokumentiem, kas sastādīti svešvalodā, nav pievienots tulkojums
valsts valodā, iestāde vai tiesa nevar pilnībā izvērtēt tajā izteiktos lūgumus
un sniegt atbildi pēc būtības.
Valsts
valodas likuma 10.panta otrajā daļā ir ietverta atruna, kas atsevišķos
gadījumos paredz iespēju no personām pieņemt arī dokumentus, kas nav sastādīti
valsts valodā un kuriem nav pievienots attiecīgs tulkojums. Proti, obligātā
prasība par valsts valodas ievērošanu nav attiecināma uz tiem personu
iesniegumiem, kas adresēti policijas un ārstniecības iestādēm, glābšanas
dienestiem un citām iestādēm steidzamos medicīniskās palīdzības izsaukuma
gadījumos, noziegumu izdarīšanas vai citu likumpārkāpumu gadījumos, kā arī tad,
kad tiek izsaukta neatliekamā palīdzība ugunsgrēka, avārijas vai citos nelaimes
gadījumos.
Izvērtējot gadījumus, kad dokumentus drīkst iesniegt
arī svešvalodā, secināms, ka tie visi attiecināmi uz ārkārtas situācijām, kurās
nepieciešama tūlītēja valsts operatīvo dienestu vai citu kompetentu iestāžu
rīcība, lai aizsargātu personas tiesības, kā arī viņas mantiskās intereses, kas
var tikt aizskartas kādu iepriekš neparedzētu, ārkārtēju apstākļu dēļ vai arī
īstenota vai plānota likumpārkāpuma rezultātā. Tādējādi tiesu instancēs, kā arī valsts pārvaldes iestādēs strādājošajiem, lemjot
jautājumu par svešvalodā iesniegta dokumenta virzību, jāizvērtē katrs
konkrētais gadījums atsevišķi un, konstatējot Valsts valodas likuma 10.panta
otrajā daļā ietvertos apstākļus, iesniegtie dokumenti ir jāpieņem arī
svešvalodā.
[2.3]
Administratīvās tiesas savā praksē ir attīstījušas atziņu, ka ieslodzītie
atrodas īpašā stāvoklī, kas uzliek par pienākumu valsts pārvaldei veikt īpašus
pasākumus, lai apmierinātu ieslodzīto vajadzības, tostarp aizsargāt ieslodzīto
tiesiskās intereses saistībā ar ieslodzījuma vietas administrācijas vai
Ieslodzījuma vietu pārvaldes pieņemto lēmumu vai faktiskās rīcības
apstrīdēšanas iespējām. Administratīvā
apgabaltiesa 2009.gada 28.oktobra lēmumā Nr. A42528108 [3aL2300.2]
ir norādījusi, ka galvenais
princips, kas izriet no Eiropas cietumu noteikumiem un Dānijas prakses, ir tāds,
ka valstij ieslodzītajam, kas pieder pie valodas minoritātēm, jānodrošina
iespēja ar valsts nodrošināta kvalificēta tulka palīdzību iesniegt
apstrīdēšanas iesniegumus par ieslodzījuma vietas administrācijas lēmumiem.
Tāpat minētajā lēmumā secināts, ka ieslodzītie atrodas īpašā stāvoklī, kas
uzliek par pienākumu valsts pārvaldei arī veikt īpašus pasākumus, lai
apmierinātu ieslodzīto vajadzību pēc tulka pakalpojumiem, kas ir
priekšnoteikums, lai ieslodzītajam pastāvētu reālas iespējas savu tiesisko interešu
aizsardzībai iesniegt sūdzības par ieslodzījuma vietas administrācijas lēmumiem
un faktisko rīcību. Līdz ar to valsts pārvaldes iestāžu galīgie lēmumi, ar
kuriem atteikts skatīt pēc būtības šādu ieslodzīto apstrīdēšanas iesniegumus,
kuriem pati valsts nav nodrošinājusi tulkojumu no svešvalodas uz valsts valodu,
nav atzīstami par tiesiskiem, jo šādi minētie ieslodzītie tiek gan diskriminēti
pēc valodas, gan arī viņiem tiek liegta tālāk pieejai tiesai. Līdzīgi
Administratīvā apgabaltiesa lēmusi arī 2010.gada 11.oktobra lietā Nr.
AA43-3108-10/2 [1aL2814.6].
Izskatāmajā gadījumā Tieslietu ministrijai ir pamats
pārbaudīt, vai iesniedzējam pastāv tiesības vai tiesiskās intereses, kuru
aizsardzībai iesniedzējs vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē, un vai
Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmums Nr. 1/12-J/2557 „Par
iesnieguma atstāšanas bez izskatīšanas" ierobežo iesniedzēja tiesības
apstrīdēt ieslodzījuma vietas administrācijas pieņemto administratīvo aktu vai
faktisko rīcību, tādējādi ierobežojot iesniedzēja cilvēktiesības uz pieeju
taisnīgai tiesai.
[2.4] Administratīvā procesa likuma 89. pants noteic,
ka faktiskā rīcība ir iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas
tiesību akta veidā un kas ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, ja
privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai
var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Par
faktisko rīcību atzīstamas arī iestādes darbības, kas neatkarīgi no iestādes
nodoma rada tādas faktiskās sekas, kuru rezultātā privātpersonai ir radies vai
var rasties būtisks tiesību aizskārums. Iestādes procesuālās darbības
(darbības, kurām trūkst galējā noregulējuma rakstura) nav faktiskā rīcība.
Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību
normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību, kā arī iestādes sniegta
izziņa.
Iepazīstoties ar iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa
iesniegumu, kas adresēts Ieslodzījuma vietu pārvaldei, Tieslietu ministrija
secina, ka iesniedzējs, iespējams, tajos sūdzas par Rīgas Centrālcietuma
administrācijas rīcību, atņemot viņam dekoderu. Saistībā ar minēto cietuma
administrācijas rīcību, iesniedzējs lūdzis atbildēt uz viņa uzdotajiem
jautājumiem un atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu LVL 500 apmērā. Tieslietu ministrijas
ieskatā no minētā izriet, ka iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegums,
iespējams, ir saistīts ar prettiesisku Rīgas Centrālcietuma administrācijas
rīcību. Līdz ar to, iespējams, minētā Rīgas Centrālcietuma administrācijas
rīcība ir skatāma administratīvā procesa ietvaros. No Ieslodzījuma vietu
pārvaldes 2011.gada 1.jūlija lēmuma Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas
bez izskatīšanas" neizriet, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde būtu
izvērtējusi iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumā minētos apstākļus un
veikusi pārbaudi pēc būtības.
Tieslietu
ministrijas ieskatā, izvērtēt to, vai ar iesniedzēja iesniegumā minēto Rīgas
Centrālcietuma administrācijas rīcību būtiski tikušas aizskartas iesniedzēja
cilvēktiesības, var tikai izskatot lietu pēc būtības. Tieslietu ministrija
uzskata, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes
2011.gada 1.jūlija lēmums Nr. 1/12-J/2557 „Par iesnieguma atstāšanas bez
izskatīšanas" ir atceļams un Ieslodzījuma vietu pārvaldei uzdodams
atkārtoti izskatīt iesniedzēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu (Ieslodzījuma
vietu pārvaldes reģ. Nr. J/1763), ievērojot šajā lēmumā izteiktos juridiskos
apsvērumus un argumentus.