Ниже - специально для заявителй из Латвии, для использования в качестве обоснования гражданского искового заявления, согласно статье 5 части 6 Закона о гражданском процессе, приводится приговор по делу "Рибич против Австрии". Значение этого решения заключается в том, что ЕСПЧ подтверждает принцип "ответственности Государства за ухудшение состояния здоровья заключенного, вне зависимости от того, каким образом образовалось ухудшение. То, обстоятельство, что полицая, который, по утверждению Заявителя причинил ему телесные повреждения, ОПРАВДАЛ национальный суд - не освобождает от ответственности - САМО ГОСУДАРСТВО!!! НА ПРАКТИКЕ ЭТО ОЗНАЧАЕТ, ЧТО НЕТ НЕОБХОДИМОСТИ ПЫТАТЬСЯ В ГРАЖДАНСКОМ ПРОЦЕССЕ - ДОКАЗЫВАТЬ ВИНУ КОНКРЕТНОГО НАДЗИРАТЕЛЯ, ЛИБО ПОЛИЦАЯ, КОТОРЫЙ ПРИЧИНИЛ ЗАКЛЮЧЕННОМУ ТЕЛЕСНЫЕ ПОВРЕЖДЕНИЯ. ВПОЛНЕ ХВАТАЕТ ПОДАЧИ ИСКА - ПРОТИВ ГОСУДАРСТВА, КОТОРОЕ "НЕ ОБЕСПЕЧИЛО СОБЛЮДЕНИЕ ПРАВА ЧЕЛОВЕКА (ЗАКЛЮЧЕННОГО), СОГЛАСНО КОНВЕНЦИИ, В ФОРМЕ ОБРАЗОВАНИЯ У ЗАЯВИТЕЛЯ (ПОЯВЛЕНИЯ) ТЕЛЕСНЫХ ПОВРЕЖДЕНИЙ"
Ribičs pret
Austriju (Ribitsch v. Austria)
1995. gada 4. decembris
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas
3. pants
Spīdzināšanas aizliegums
Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši
ar viņu apieties vai sodīt.
Lietas būtība ir nelikumīga apcietināšana
un spēka pielietošana apcietinājumā.
Prasītājs ir
Ronalds Ribičs, kurš kopā ar sievu tika apcietināts par narkotiku tirdzniecību.
1988.gada
21.maijā vairāki cilvēki mira no saindēšanās ar heroīnu. Viena mirušā draudzene
devās uz Vīnes federālās policijas drošības nodaļas (Sicherheitsburo der
Bundespolizeidirektion) narkotiku apkarošanas vienību, kas bija atbildīga
par šāda veida lietām un ko vadīja vecākais inspektors Potingers. Viņa
paziņoja, ka draugs viņai esot teicis, ka nodomājis iegādāties no prasītāja
narkotikas.
Balstoties uz
šo informāciju, vairāki šīs vienības policisti nopratināja prasītāju un tajā
pašā dienā kratīja arī viņa māju, lai gan kratīšanas ordera viņiem nebija.
Kratīšanā nekas netika atrasts, un policija atļāva Ribičam ar sievu tajā pašā
dienā doties pavadīt brīvdienas Turcijā.
Nākamajā
dienā tika atpazīts viens no mirušajiem. Tas bija Austrijā plaši pazīstams
rokdziedātājs. Šis fakts izraisīja
masu mēdiju spiedienu uz policiju, ka jāatrod tas narkotiku tirgonis, kurš bija
pārdevis šo heroīnu. No 22.maija līdz 31.maijam Potingera vadītā vienība vāca
ziņas, kas bija saistītas ar šiem nāves gadījumiem.
31.maijā cita Vīnes
federālā policijas drošības nodaļas narkotiku apkarošanas vienība, kuru vadīja
vecākais inspektors Gross, saņēma anonīmu telefona zvanu, kurā tika teikts, ka
Ribičs vienam no mirušajiem esot pārdevis heroīnu. Pēc šī zvana vairāki šīs
vienības policisti apcietināja Ribiču un viņa sievu, izvirzot apsūdzību par
narkotisko vielu tirdzniecību. Tika kratīta arī viņu māja, lai gan policijai
nebija ne apcietinājuma ordera, ne kratīšanas ordera. Kratīšanā tika atrasts ½
grama hašiša.
Apcietinājumā prasītājs
pavadīja trīs dienas. Par to, kas šajā laikā notika, ir divas pretrunīgas
versijas.
Saskaņā ar prasītāja
stāstīto, policisti, kuri viņu pratināja, esot viņu stipri apvainojuši un tad
viņu situši, lai piespiestu atzīties. Viņš esot saņēmis sitienus pa galvu,
nierēm un labo roku, un spērienus pa augšstilbiem un nierēm. Prasītājs aiz
matiem esot novilkts uz grīdas un ar galvu triekts pret grīdu. 90% no viņa
ievainojumiem esot radušies no policista Markla sitieniem. Pēc atbrīvošanas
viņam bija zilumi uz labās rokas un uz viena augšstilba. Viņam bija arī stipras
galvassāpes, vemšana un caureja.
Citu notikušā versiju
sniedza policists Markls savā 1988.gada 1.jūnija ziņojumā, kurā viņš deva
pārskatu par to, kas bija noticis 1.jūnijā no plkst. 15.20, 2.jūnijā ap plkst.
8.00 un 2.jūnijā ap plkst. 9.30. Ziņojumā teikts, ka 1.jūnija pēcpusdienā
Ribičs no policija iecirkņa tika vests uz akustisko pētījumu institūtu, lai
salīdzinātu viņa balsi ar anonīmā zvanītāja balsi. Tā kā prasītājam bija
uzlikti roku dzelži, viņam kāpjot ārā no policijas mašīnas esot paslīdējusi
kāja un viņš esot ar labo roku atsities pret mašīnas aizmugures durvīm. Tad
Markls esot saķēris prasītāja kreiso roku, bet tomēr nav spējis novērst viņa
kritienu. Tomēr Ribiča kritiens esot bijis mīkstāks un viņš esot piezemējies
"maigi" uz muguras. Tikai nākamajā rītā prasītājs esot policiju
informējis par ievainojumu, tomēr atteicies no medicīniskās palīdzības.
Tūlīt pēc atbrīvošanas
prasītājs pastāstīja ģimenes locekļiem, psihologam un žurnālistam par šādu
apiešanos ar viņu policijā. Šīs pašas dienas pēcpusdienā viņš devās uz slimnīcu
pārbaudīties. Pārbaudes rezultāti liecina, ka prasītājam uz labās rokas bijuši
zilumi 2 līdz 3 cm
lielumā. Citi ievainojumi netika atklāti. Bija novērota arī vemšana, stipras
galvassāpes un temperatūra 37.5oC. Ribiča ievainojumi tika arī nofotografēti.
1988.gada 7.jūnijā, pēc
tam, kad Ribičs ar sievu tika intervēts Austrijas radio par policijas darbības
metodēm, Vīnes federālā policija uzsāka iekšējo izmeklēšanu un šā paša gada
25.oktobrī tās rezultātus nosūtīja prokuratūrai.
1988.gada 22.novembrī
Ribičs iesniedza civilprasību Vīnes rajona kriminālajā tiesā par zaudējumu
atlīdzību, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksa 47.pantu.
1989.gada 26.jūnijā Vīnes
rajona kriminālās tiesas tiesnesis veica pirmstiesas izmeklēšanu, kurā Ribičs
ar sievu piedalījās kā liecinieki, bet policisti Trnka, Gross, Frolihs un
Markls kā apsūdzētie. 1989.gada 13.oktobrī notika tiesa, kurā par miesas
bojājumu nodarīšanu tika tiesāti policisti Trnka, Gross un Markls. Tiesa
nosprieda, ka Markls saskaņā ar Kriminālkodeksa 83.panta 1.punktu atzīstams par
vainīgu miesas bojājumu nodarīšanā, un viņam tika piespriesta brīvības
atņemšana uz diviem mēnešiem nosacīti ar trīs gadu pārbaudes laiku. Bez tam
viņam bija jāsamaksā Ribičam 1000 Austrijas šiliņi. Abi pārējie policisti tika
attaisnoti.
Markls pārsūdzēja šo tiesas
spriedumu Vīnes apgabala kriminālajā tiesā. Tā nozīmēja ekspertu, kuram bija
jādod atzinums par sakarību starp Ribiča ievainojumiem un nelaimes gadījumu,
kas esot noticis, vedot Ribiču policijas pavadībā, kā arī par Ribiča
apgalvojumu ticamību no medicīniskā viedokļa. Viens no eksperta slēdzieniem
bija tāds, ka Ribiča kritiens pret mašīnas durvīm var izskaidrot tikai vienu no
daudzajiem ievainojumiem.
Tiesa ar savu 1990.gada
14.septembra spriedumu atcēla pirmās instances tiesas 1989.gada 13.oktobra
spriedumu un attaisnoja Marklu. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 366.panta
1.punktu tā ieteica prasītājam griezties tiesā ar civilprasību par zaudējumu
atlīdzību.
Tad Ribičs ar prasību
griezās Konstitucionālajā tiesā, kura spriedumu taisīja 1990.gada 26.novembrī.
Tajā bija teikts, ka prasītāja apcietināšana, turēšana apcietinājumā un
kratīšana mājās bijusi prettiesiska un tādēji bijušas pārkāptas prasītāja
tiesības uz personas brīvību un dzīvokļa neaizskaramību. Bet kas attiecas uz
Ribičam izteiktajiem policijas apvainojumiem, par to šī tiesa neesot tiesīga
spriest. Par slikto apiešanos ar Ribiču apcietinājuma laikā Konstitucionālā
tiesa atzīmēja, ka šos trīs policistus jau esot attaisnojušas zemākās instances
tiesas un tagadējos apstākļos vairāk nav iespējams noskaidrot svarīgus faktus,
kas pierādītu šo cilvēktiesību pārkāpumu. Tādējādi tiesa šo prasību atzina par
nepieļaujamu.
1991.gada 5.augustā Ribičs
griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā. Pamatojoties uz Konvencijas 3., 6.panta
1.punktu un 13.pantu saistībā ar 3.pantu, viņš sūdzējās, ka apcietinājuma laikā
ir pārcietis cietsirdīgu un pazemojošu apiešanos, ka viņam nav bijusi iespēja
efektīvi uzturēt savu prasību par zaudējumu atlīdzību, tā kā viņš bijis vienīgi
civilprasītājs krimināllietā, un ka Konstitucionālā tiesa nav bijis efektīvs
līdzeklis tiesību realizēšanai.
1993.gada 20.oktobrī
Eiropas Cilvēktiesību komisija atzina sūdzību par ECK 3.panta pārkāpumu par
pieļaujamu, bet atlikušo sūdzības daļu - par nepieļaujamu. Savā 1994.gada
4.jūlija ziņojumā (ECK 31.pants) tā atzina (ar 10 balsīm pret 6), ka ir bijis
ECK 3.panta pārkāpums.
Eiropas Cilvēktiesību
tiesa, taisot spriedumu, ņēma vērā šādus faktus. Tūlīt pēc atbrīvošanas no
apcietinājuma Ribiča ievainojumus konstatēja gan ārsti, gan vairāki citi
liecinieki. Ārsts Šeidlbauers pirmās instances tiesā un medicīnas eksperts
apelācijas instances tiesā secināja, ka kritiens pret mašīnas durvīm nevarētu
radīt tik daudzus ievainojumus. Netika apstrīdēts fakts, ka prasītājam bija vairāki
labās rokas ievainojumi. Bez tam policista Markla liecībās sastopamas
pretrunas. Viņa rakstītais ziņojums, kuru it kā esot ieteicis rakstīt viņa
tiešais priekšnieks Gross, bija nepareizi datēts ar 1988.gada 1.jūniju, turklāt
Gross apgalvoja, ka viņš nav zinājis ne par kādiem ievainojumiem. Pretrunīgi
bija arī Markla apgalvojumi par laiku, kad prasītājs pirmo reizi parādījis
savus ievainojumus. Policijas mašīnas šoferis Frolihs nebija redzējis Ribiču
krītam. Eiropas Cilvēktiesību
tiesa ņēma vērā arī nacionālo tiesu spriedumus.
Austrijas valsts neapstrīdēja faktu, ka Ribiča ievainojumi radušies laikā,
kad viņš atradies apcietinājumā, kas jau vien ir prettiesiski, tā kā viņš
atradās pilnīgā policijas varā un kontrolē. Policista Markla
attaisnošana nacionālajā tiesā, pamatojoties uz nevainīguma prezumpciju, tomēr
neatbrīvo Austriju no atbildības, kuru tai uzliek Eiropas Cilvēktiesību
konvencija. Tādēļ
valdībai bija jādod ticams izskaidrojums, kā radušies prasītāja ievainojumi.
Tomēr tā nedarīja neko vairāk, kā tikai atsaucās uz nacionālo tiesu
spriedumiem. Kas attiecās uz kritienu pret durvīm, Eiropas Cilvēktiesību tiesa,
tāpat kā Eiropas Cilvēktiesību komisija, neuzskatīja šo izskaidrojumu par
pārliecinošu, jo pat gadījumā, ja Ribičs būtu kritis, būdams policijas
pavadībā, tas būtu ļoti nepilnīgs un tādējādi nepietiekams izskaidrojums
iegūtajiem ievainojumiem. Ņemot vērā iepriekšminētos faktus, valdība nav
pietiekoši labi pamatojusi viedokli, ka prasītāja ievainojumi pilnīgi,
galvenokārt vai daļēji ir radušies nevis dēļ sliktas apiešanās policijas
iecirknī, bet gan citādā veidā. Ņemot vērā prasītāja īpašo neaizsargātību viņa
prettiesiskā apcietinājuma laikā, Eiropas Cilvēktiesību komisija atzina, ka
viņš ir bijis pakļauts fiziskai vardarbībai, kas atzīstama par cietsirdīgu un
pazemojošu rīcību. Pieņemot, ka apgalvojums, ka ievainojumi ir radīti ar nodomu
apcietinājuma laikā, ir pierādīts, valdība neapstrīdēja, ka prasītāja
ievainojumi ir pietiekoši smagi, lai radītu ECK 3.panta pārkāpumu. Tiesa
uzsvēra, ka pret personu, kurai atņemta brīvība, fiziska spēka pielietošana,
kura nepieciešamību nav izraisījusi personas pašas rīcība, mazina cilvēka cieņu
un ir ECK 3.pantā noteikto tiesību pārkāpums.
Saskaņā ar
iepriekšminēto, ir noticis ECK 3.panta pārkāpums (6 balsis pret 3).
Tiesa
piemēroja arī ECK 50.pantu par taisnīgas kompensācijas izsniegšanu prasītājam.
Prasītājs saņēma 100 000 Austrijas šiliņu par pārciesto morālo kaitējumu (6
balsis pret 3) un 200 000 Austrijas šiliņu no atbildētājas valsts nocionālo
tiesu un ar ECK nodibināto institūciju izdevumu segšanai (vienbalsīgi).
Pārējie prasības punkti tika
vienbalsīgi noraidīti.
Izskatot šo
lietu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa balstījās uz šādiem tiesu precedentiem: Īrija
pret Apvienoto karalisti (18.01.1978), Tomasi pret Franciju
(27.08.1992), Klāss pret Vāciju (22.09.1993).
|