|
|
ПРИЗНАНИЕ БЕСЧЕЛОВЕЧНОСТИ УСЛОВИЙ СОДЕРЖАНИЯ В ВЕНТСПИЛСКОМ КПЗ
SPRIEDUMS Lieta Nr.A42583206 2011.gada 29.aprīlī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja K.Krastiņa, tiesneses S.Kanenberga un U.Mihailova,
piedaloties pieteicējam A.K., atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts policijas pārstāvei G.G., ar tulku A.P.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz A.K. pieteikumu par Valsts policijas Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Īslaicīgās aizturēšanas izolatora faktisko rīcību, kā arī personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājumu Ls 250 000 apmērā, sakarā ar A.K. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 28.februāra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] 2006.gada 26.maijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts A.K. (turpmāk arī - pieteicējs) pieteikums par Valsts policijas Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes (turpmāk - PRPP) Īslaicīgās aizturēšanas izolatora (turpmāk - Ventspils izolators) faktisko rīcību laika posmā no 2003.gada 23.augusta līdz pieteikuma iesniegšanai (turot viņu necilvēcīgos apstākļos) un no 2005.gada jūlija līdz septembrim (liedzot sarakstīties ar dzīvesbiedri), kā arī personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājumu Ls 250 000 apmērā.
Pieteikums (ar tā papildinājumiem) pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.
[1.1] Pieteicējs lūdz atzīt par prettiesisku atbildētāja faktisko rīcību laika posmā no 2003.gada 23.augusta (kopš tika arestēts) līdz 2006.gada augustam, turot viņu necilvēcīgos apstākļos.
Sākot no 2003.gada 23.augusta pieteicējs periodiski tika turēts Ventspils izolatorā necilvēcīgos apstākļos, jo kamera neatbilst cilvēku uzturēšanai izvirzītajām prasībām.
182 dienas (ar pārtraukumiem) pieteicējs pavadīja kamerā bez gaisa, antisanitāros apstākļos, bez sanitārā mezgla (tualetes un ūdens), bez izvešanas ārā (pastaigas). Kamerā bija tikai viena guļamlāva visiem ieslodzītajiem. Pa naktīm no spraugām guļamlāvā izlīda un pār pieteicēju ložņāja dažādi kukaiņi.
Bļodas nebija kur nolikt, tās jāliek uz grīdas vai guļamlāvas, tumsā pa bļodām ložņā kukaiņi.
Kameras pamatā bija plaisas, pa kurām visu laiku sūcās ūdens, grīdas plaisās auga zāle.
Kamerā atradās spainis, pa kura rokturi ložņāja balti (cērmju) kāpuri. Ziemas laikā, kad netika kurināta krāsns, slapjās kameras sienas pārklājās ar ledu. Kad krāsnis tika kurinātas, pa vecajām ventilācijas lūkām, kuras nedarbojas, kamerās ieplūda dūmi un cilvēki kamerās smaka.
Kamerā nebija loga, tādējādi tika liegta pieeja dienasgaismai un svaigam gaisam.
Kameras ir par mazu tajos ievietoto personu skaitam.
Līdz ievietošanai izolatorā pieteicējs bija pilnībā vesels, jo dzīvoja veselīgu dzīvesveidu, nelietoja alkoholu un nesmēķēja. Pēc vairākkārtējas uzturēšanās šādā kamerā pieteicējam krasi pasliktinājās veselība, bija arī smagi iekšējo orgānu bojājumi - viņam ir bojātas plaušas, traucēta kuņģa un zarnu darbība, pasliktinājusies redze. Laikā, ko pieteicējs pavadīja Ventspils izolatorā, pieteicēja veselības stāvoklis kļuva kritisks. Kad pieteicējs praktiski atradās pirmsnāves stāvoklī, viņam tika atteikta medicīniskā palīdzība.
Turot pieteicēju šādos apstākļos un radot kaitējumu veselībai, notikusi pieteicēja spīdzināšana (fiziska un psiholoģiska ietekmēšana).
Ar minēto rīcību pārkāptas starptautisko un Latvijas tiesību aktu normas par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības novēršanu.
. . .
[2.6] Pieteikumā norādīts, ka Ventspils izolatorā nav bijis dušas telpas un pastaigu laukuma, atsevišķu plauktu traukiem un sanitārā mezgla katrā kamerā.
Atbilstoši Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma pārejas noteikumiem, minētās un citas prasības īslaicīgās aizturēšanas vietas aprīkojumam, kas uzskaitītas likuma 2.panta otrajā daļā un 7.panta trešajā un piektajā daļā, ir jānodrošina līdz noteiktajam termiņam -2008.gada 31.decembris.
[2.7] Tā kā celtne /adrese/, kurā atrodas Ventspils izolators, sertificētu speciālistu vērtējumā kopumā atzīta par drošības, tehniskajām u.c. prasībām neatbilstošu jau sen, gadiem ilgi risināts jautājums par jauna administratīvo ēku kompleksa būvniecības uzsākšanu. Ventspils PRPP par visām Ventspils izolatora darba organizēšanas un telpu aprīkojuma problēmām ir savlaicīgi ziņojusi Valsts policijai. 2006.gada 1.oktobrī, pamatojoties uz Valsts policijas priekšnieka 2006.gada 13.septembra pavēli Nr.1277, Ventspils izolators tika slēgts.
. . .
[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 28.februāra spriedumu A.K. pieteikums par Ventspils Īslaicīgās aizturēšanas izolatora faktisko rīcību laika posmā no 2003.gada augusta līdz 2006.gada augustam, kā arī no 2005.gada jūlija līdz septembrim un personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājumu Ls 250 000 apmērā noraidīts. Spriedums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.
[3.1] Lietā nav strīda par to, ka Ventspils izolators neatbilst normatīvo aktu prasībām par apcietināto personu turēšanu. Tiesa noskaidroja, vai Ventspils izolatora darbinieki ir pārkāpuši pieteicēja cilvēktiesības, ievietojot viņu kamerā, kura neatbilst normatīvo aktu prasībām, kā arī lieguši pieteicējam saraksti ar viņa sievu, tādējādi nodarot personisko un morālo kaitējumu.
[3.2] Lietas materiālos esošās ziņas apliecina, ka pieteicējs tikai vienu reizi sūdzējies par veselības stāvokli, izsauktais ārsts veselības problēmas nav konstatējis. Lietā esošais dienesta pārbaudes slēdziens neapstiprina policijas darbinieku rīcības prettiesiskumu. Ventspils izolatorā dezinfekcija veikta regulāri.
Attiecībā pret pieteicēju Ventspils izolatorā netika radīti īpaši apstākļi viņa spīdzināšanai. Pieteicēja pieprasītā medicīniskā palīdzība tika sniegta. Tiesa nekonstatēja, ka periodiska atrašanās Ventspils policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā būtu būtiski ietekmējusi pieteicēja veselības stāvokli.
[3.4] Tiesa nekonstatēja Ventspils izolatora darbinieku prettiesisku rīcību, ierobežojot pieteicēja cilvēktiesības. Līdz ar to pieteicēja prasījums par personiskā un morālā kaitējuma radīšanu Ls 250 000 apmērā nav pamatots un noraidāms.
[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 28.februāra spriedumu pieteicējs iesniedzis apelācijas sūdzību, kura pamatota ar pieteikumā minētajiem argumentiem.
[4.1] Papildus norāda, ka laika periodā no 2005.gada 27.jūlija līdz 6.septembrim, pieteicējam atrodoties Ventspils izolatorā, viņam nebija sakaru ar ārpasauli 40 dienas, kā arī vienu mēnesi nesaņēma iespēju tālsarunai. Ar dzīvesbiedri, kura gaidīja bērnu, pieteicējam tika liegtas jebkuras saskarsmes iespējas - tikšanās, telefons, vēstules, zīmītes. Tas D.J. radīja stresu. Policija nepieņēma pieteicēja privāto korespondenci, bet sievas vēstules iznīcināja. Minēto pierāda policijas 2006.gada 18.janvāra atbilde Nr.20/39-K-28, no kuras izriet, ka privātā sarakste Ventspils policijas izolatorā nav pieļaujama, veicama un nekad nav bijusi.
[4.2] Turēšana nesamērīgu laika posmu necilvēcīgos apstākļos Ventspils izolatorā nodarīja kaitējumu pieteicēja veselībai. 2007.gada 2.marta avīzē „Ventas Balss" tikuši atzīti prettiesiski apstākļi - spīdzināšana ar dvingu. Dvingas dēļ pieteicējam radās veselības problēmas (elpošanas ceļu, plaušu, kā arī sirdsdarbības traucējumi, bija arī ģībis un zaudējis orientāciju).
Bija arī mitruma un saldēšanas spīdzināšana, kukaiņu kodieni, smirdoņa, dubļi, infekcijas, tumsa, kā arī nebija gaisa.
[5] Ventspils PRPP paskaidrojumos par pieteicēja apelācijas sūdzību norāda, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, turpmāk minēto apsvērumu dēļ.
[5.1] Kopš 2003.gada 24.augusta pieteicējs vairākkārt tika nogādāts un ievietots Ventspils izolatorā, tas veikts atkarībā no izmeklēšanas darbību nepieciešamības un izpildot prokuratūras vai tiesas pieprasījumus par A.K. konvojēšanu no Liepājas cietuma. Tādējādi A.K. tika turēts Ventspils izolatorā uz tiesiska pamata, sakarā ar pirmstiesas izmeklēšanu krimināllietā, kurā vēlāk stājies spēkā tiesas spriedums par A.K. saukšanu pie kriminālatbildības un sodīšanu. Pēdējo reizi tas notika laika periodā no 2006.gada 28.jūlija līdz 4.augustam.
. . .
[6] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 14.septembra spriedumu:
1) izbeigta tiesvedība par pieteikumu daļā par Ventspils izolatora faktisko rīcību laika posmā no 2003.gada 24.augusta līdz 2005.gada 20.maijam un ar to saistīto zaudējumu atlīdzināšanu;
2) atzīta par prettiesisku Ventspils izolatora faktiskā rīcība, laika periodā no 2005.gada 27.jūlija līdz 6.septembrim, no 22.septembra līdz 29.septembrim, no 6.oktobra līdz 14.oktobrim, no 22.novembra līdz 29.novembrim, no 6.decembra līdz 22.decembrim, no 2006.gada 13.janvāra līdz 27.janvārim, no 3.marta līdz 17.martam un no 24.marta līdz 31.martam nenodrošinot pieteicēja tiesības uz ikdienas pastaigu, un uzlikts par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt A.K. ar minēto rīcību nodarīto morālo kaitējumu Ls 1000 (tūkstoš latu) apmērā;
3) noraidīts pieteikums pārējā daļā.
[7] Ar Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk - Senāts) 2010.gada 9.jūlija spriedumu Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 14.septembra spriedums atcelts un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.
Senāta spriedums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.
[7.1] Apgabaltiesa ir konstatējusi, ka pieteicējs iesniedzis pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā 2006.gada 20.maijā. Pieteikumā ietvertas sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem Ventspils izolatorā, vairākkārt tur uzturoties laikā no 2003.gada augusta līdz 2006.gada augustam. Ievērojot konstatētos apstākļus, apgabaltiesa pamatoti konstatēja faktiskās rīcības pārsūdzības termiņa nokavēšanas faktu.
Tomēr tiesvedības izbeigšana lietā ir notikusi pāragri. Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) 48.panta pirmā daļa paredz, ka motivētu lūgumu par procesuālā termiņa atjaunošanu iesniedz tiesai, attiecībā uz kuru nokavēto darbību vajadzēja izpildīt. Tādējādi pieteikuma pieņemšanas kontekstā pieteikumu par termiņa pieteikuma iesniegšanai atjaunošanu iesniedz rajona tiesai. Tomēr var būt arī gadījumi, kā tas ir izskatāmajā lietā, kad rajona tiesa pieteikumu ir izskatījusi pēc būtības, bet termiņa nokavējuma faktu pamana apelācijas instances tiesa. APL tiešā tekstā nereglamentē apgabaltiesas rīcību šādā gadījumā.
Jāņem vērā, ka procesuālā regulējuma neesamība nedrīkst radīt tādas sekas, ka personai vispār nav tiesību lūgt atjaunot nokavēto procesuālo termiņu. Tieši šāda situācija ir izveidojusies konkrētajā lietā. Apgabaltiesa ir konstatējusi termiņa nokavējuma faktu, bet, atsaucoties uz Senāta 2009.gada 7.augusta lēmumu lietā Nr.SKA-595/2009 (kurā atzīts, ka apelācijas instances tiesai nav pamata lemt par nokavētā termiņa atjaunošanu), nav lēmusi par termiņa atjaunošanu. Senāts, apsvēris šo jautājumu kopsēdē, atzīst, ka gadījumā, ja termiņa pieteikuma iesniegšanai nokavējuma faktu pamana apelācijas instances tiesa, tā izskaidro personai tiesības iesniegt pieteikumu par procesuālā termiņa atjaunošanu un pati izlemj šo jautājumu. Šāds Senāta viedoklis pamatots ar: 1) procesuālās ekonomijas principu, uzreiz izlemjot attiecīgo jautājumu, nevis sūtot lietu atkārtoti rajona tiesai; 2) to, ka apgabaltiesas lēmumu neatjaunot procesuālo termiņu var pārsūdzēt Senātā. Līdz ar to, tāpat kā gadījumā, ja šo jautājumu būtu izlēmusi rajona tiesa, personai ir nodrošinātas tiesības uz tā izskatīšanu divās tiesu instancēs. Ņemot vērā iepriekš teikto, Senāts atzina, ka apgabaltiesai šajā lietā ir pamats vērtēt nokavēto termiņu pieteikuma iesniegšanai daļā, ja pieteicējs iesniedz tiesai motivētu pieteikumu termiņa atjaunošanai. Līdz ar to apgabaltiesas spriedums daļā, ar kuru izbeigta tiesvedība lietā, ir atceļams.
[7.2] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka izolatorā atradās arī no 2006.gada 2.jūnija līdz 16.jūnijam un no 2006.gada 28.jūlija līdz 4.augustam. Šos laika periodus, kā norāda pieteicējs, apgabaltiesa spriedumā nav vērtējusi.
Kā redzams no lietas materiāliem, rajona tiesas tiesnese ierosināja lietu par iestādes faktisko rīcību laikā no 2003.gada augusta līdz 2006.gada augustam.
Senāts atzina, ka neprecizitātes apgabaltiesas spriedumā (tajā vērtējot gan iestādes faktisko rīcību periodā no 2003.gada augusta līdz 2006.gada augustam, gan precizējot, ka tiesa vērtē iestādes faktisko rīcību par atsevišķiem periodiem līdz 2006.gada 31.martam un saskaitot, ka attiecīgajā periodā pieteicējs tika turēts izolatorā 122 dienas) atstāj ietekmi uz spriedumu pieteikuma apmierinātajā daļā. Proti, nosakot atlīdzinājumu par konstatēto morālo kaitējumu saistībā ar to, ka netika nodrošinātas pieteicēja tiesības uz ikdienas pastaigu, apgabaltiesa ir tiešā tekstā norādījusi sprieduma kļūdaini minēto 122 dienu periodu, kas neietver laiku no 2006.gada jūnija līdz augustam. Ievērojot, ka atlīdzinājuma, kas noteikts naudā, apmērs var būt atšķirīgs, ja tiek ņemts vērā ilgāks laika periods, spriedums šajā daļā ir atceļams.
Ņemot vērā, ka atlīdzinājuma prasījums ir cieši saistīts ar pamatprasījumu un sprieduma rezolutīvajā daļā ir norādīti konkrēti periodi, par kuriem konstatēts pārkāpums (nenorādot periodus 2006.gada jūnijā un augustā), apgabaltiesas spriedums ir atceļams arī daļā, kurā par prettiesisku atzīta atbildētāja rīcība, nenodrošinot pieteicēju ar tiesībām uz ikdienas pastaigu.
[7.3] Kā secināms no kasācijas sūdzības, pieteicēja ieskatā, apgabaltiesa nav pienācīgi novērtējusi apstākļus, kādos pieteicējam izolatorā nācies uzturēties, un viņam radīto kaitējumu. Pieteicējs norādījis uz vairākiem apstākļiem, kas, viņa ieskatā, ir noveduši pie būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Apgabaltiesa katru apstākli ir analizējusi atsevišķi (dienasgaismas liegums, antisanitārie apstākļi, ikdienas pastaigas nenodrošināšana, medicīniskās palīdzības nesniegšana) un par katru no tiem izdarījusi secinājumu, vai tas ir varējis radīt būtisku cilvēktiesību aizskārumu. Būtiskuma kritērijs attiecībā uz cilvēktiesību ierobežojumu ir obligāts, lai atzītu, ka lieta vispār ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā. Līdz ar to, ja tiesa atzīst, ka nav konstatējams cilvēktiesību ierobežojuma būtiskums, tiesvedība lietā ir izbeidzama, nevis pieteikums ir noraidāms, kā apgabaltiesa izdarījusi šajā gadījumā. Senāts no apgabaltiesas konstatētā nevar izdarīt secinājumu, ka cilvēktiesību ierobežojums nav būtisks un ka tāpēc tiesvedība lietā būtu izbeidzama. Lietā, kur ir norādīti vairāki apstākļi, kas, personas ieskatā, liecina par Satversmes 95.panta pārkāpumu, apgabaltiesas izmantotā pieeja izdarīt secinājumu par katru apstākli atsevišķi nav pamatota. Iespējams, ka katrs apstāklis atsevišķi nerada tādas sekas, lai konstatētu būtisku cilvēktiesību pārkāpumu, bet, aplūkojot tos visus kopā, šāds secinājums ir izdarāms. Persona neizcieš katru no apstākļiem atsevišķi, tā tiek turēta attiecīgajos apstākļos, un visi kopā tie var pārsniegt neizbēgamo ciešanu līmeni, kas ir raksturīgs ieslodzījumam.
[7.4] Pieteikuma papildinājumā pieteicējs norāda uz sarakstes un tikšanās aizliegumu attiecībā uz visu periodu, kurā viņš uzturējies izolatorā, kā arī attiecībā uz visiem radiniekiem, ne tikai dzīvesbiedri. Šos apstākļus apgabaltiesa spriedumā nav vērtējusi.
[8] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja lūgumu par termiņa atjaunošanu, norādot, ka nezināja, ka pieteikums jāiesniedz administratīvajā tiesā. Apelācijas sūdzību uzturēja uz pieteikumā un apelācijas sūdzībā minētajiem motīviem.
Paskaidroja, ka ar dzeramo ūdeni kamerā bijis nodrošināts, kad lūdza, ūdeni vienmēr iedeva. Nav normāli, ka cilvēks spiests ēst tādā telpā, kur cauru dienu stāv spainis ar ekskrementiem. Izolatorā nebija praktiski nekādu iespēju nomazgāties. Nemēģināja rakstīt vēstules tuviniekiem, jo viņam Ventspils izolatorā skaidri pateica, ka sarakste nav atļauta.
Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē pieteikumu un apelācijas sūdzību neatzina. Norādīja, ka nav pamata atjaunot pieteicēja nokavēto termiņu, jo kavējumam nav attaisnojošu iemeslu.
Motīvu daļa
[9] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir daļēji pamatota un pieteikums ir daļēji apmierināms.
[10] A.K. lūdz atzīt par prettiesisku Ventspils izolatora faktisko rīcību laika posmā no 2003.gada augusta līdz 2006.gada augustam, turot pieteicēju necilvēcīgos apstākļos, kā arī faktisko rīcību laika posmā no 2005.gada jūlija līdz 2006.gada augustam, liedzot pieteicējam saraksti un tikšanos ar viņa dzīvesbiedri D.J. un tuviniekiem. Tāpat pieteicējs lūdz atlīdzinājumu saistībā ar minēto faktisko rīcību.
[11] Sākotnēji apgabaltiesa izvērtē, kādā apjomā pieteikums par atbildētāja faktisko rīcību ir pakļaujams tiesas kontrolei šīs lietas ietvaros.
. . .
[11.3] Senāts šajā lietā, kopsēdē apsvēris jautājumu par procesuālā termiņa atjaunošanu pieteikuma iesniegšanai, atzinis, ka izņēmuma apstākļos, kas novērojamas šajā lietā, - kad Administratīvā rajona tiesa pieteikumu izskatījusi pēc būtības, bet termiņa nokavējumu konstatējusi apelācijas instance, teoloģiski tulkojot APL 44. un 48.pantu kopsakarā ar procesuālās ekonomijas principu, atzina, ka šādā gadījumā apelācijas instances tiesai jāizskaidro personai tiesības iesniegt pieteikumu par procesuālā termiņa atjaunošanu un pašai jāizlemj šo jautājumu.
. . . .
[11.7] Ievērojot to, ko šajā lietā pieteikums par atbildētāja faktisko rīcību laikā no 2003.gada augusta līdz 2005.gada 20.maijam bija pieņemts ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu un sakarā ar to ierosināta administratīvā lieta, un Administratīvā rajona tiesa lietu šajā daļā ir izskatījusi pēc būtības, savukārt apgabaltiesa nav atjaunojusi pieteicējam nokavēto procesuālo termiņu pieteikuma iesniegšanai šajā daļā (par rīcību laikā no 2003.gada 20.augusta līdz 2005.gada 20.maijam) - šādos apstākļos apgabaltiesai jālemj par tiesvedības izbeigšanu lietas daļā.
Saskaņā ar APL 282.panta 8.punktu procesuālā termiņa nokavējums pieteikuma iesniegšanai ir pamats tiesai izbeigt tiesvedību lietā, ja tiesa to nav atjaunojusi.
Ievērojot minēto, apgabaltiesa konstatē lietā pamatu izbeigt tiesvedību lietas daļā sakarā ar pieteikumu daļā par atbildētāja faktisko rīcību periodā no 2003.gada augusta līdz 2005.gada 20.maijam ieskaitot, un ar to saistītā kaitējuma atlīdzinājumu.
. . .
Tādējādi apgabaltiesa konstatē, ka laikā no 2005.gada 20.maija līdz 2006.gada augustam pieteicējs tika turēts Ventspils izolatorā kopskaitā 145 dienu (diennakti).
[13] Pieteicējs norāda, ka Ventspils izolatorā ir turēts necilvēcīgos apstākļos un pakļauts spīdzināšanai (fiziskai un psiholoģiskai ietekmēšana), līdz ar ko ir būtiski pārkāptas viņa cilvēktiesības.
Minētais izpaudies tādējādi, ka šo 145 dienu (diennakšu) laikā: viņš turēts kamerā bez logiem, līdz ar to - bez dienasgaismas un svaiga gaisa; netika nodrošinātas pastaigas;
kamerā bija antisanitāri apstākļi - nebija sanitārā mezgla (tualete un ūdens), bija tikai viena guļamlāva visiem ieslodzītajiem, pa nakti izlīda un ložņāja kukaiņi, pa plaisām kameras pamatos sūcās ūdens, grīdas plaisās auga zāle, ziemā, kad krāsns netika kurināta, slapjās kameras sienas pārklājās ar ledu, bet, kad krāsns tika kurināta, pa ventilācijas lūkām kamerās ieplūda dūmi.
Iepriekšminēto apstākļu dēļ pieteicējam pasliktinājās veselība, bija arī smagi iekšējo orgānu bojājumi - viņam ir bojātas plaušas, traucēta kuņģa un zarnu darbība, pasliktinājusies redze. Kad pieteicējs praktiski atradās pirmsnāves stāvoklī, viņam tika atteikta medicīniskā palīdzība.
[13.1] Satversmes 89.pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.
Satversmes 95.pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.
Eiropas Cilvēka tiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 3.pants noteic, ka nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7.pants noteic, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgi, necilvēcīgi vai pazemojoši apieties ar viņu vai sodīt. Savukārt šī pakta 10.pants noteic, ka visām personām, kurām atņemta brīvība, ir tiesības uz humānu apiešanos un cilvēka personībai piemītošās pašcieņas respektēšanu. Tas nozīmē, ka pret personām, kurām ir ierobežota brīvība, nedrīkst izturēties pretēji šī pakta 7.panta noteikumiem, kā arī personas nedrīkst tikt pakļautas citām grūtībām vai ierobežojumiem, kā tikai tām, kas izriet no brīvības atņemšanas apstākļiem. Personas, kurām atņemta brīvība, bauda visas tiesības, kas noteiktas paktā, ar tiem ierobežojumiem, kas slēgtā vidē ir neizbēgami (General Comment No.21: Replaces general comment 9 concerning humane treatment of persons deprived of liberty (Art.10): 10/04/92, Human Rights Committee, [3]). No minētajām tiesību normām kopumā izriet, ka ir aizliegta necilvēcīga, cilvēka cieņu pazemojoša un slikta izturēšanās pret personu.
Senāts spriedumā šajā lietā norādīja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa, daudzkārt atzinusi, ka Konvencijas 3.pants atspoguļo vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Tas pilnībā aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem (sk., piemēram, ECT 2000.gada 6.aprīļa sprieduma „Labita pret Itāliju " 119.punktu).
Ieslodzījumā esoša persona ir neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Lai kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, Satversmes 95.pants un Konvencijas 3.pants prasa, ka apstākļiem jābūt tādiem, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni (sk. Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-160/2007 18.punktu). Finanšu trūkums nevar attaisnot ieslodzījuma apstākļus, kas ir tik nabadzīgi, lai sasniegtu apiešanās pakāpi, kas ir pretrunā ar Konvencijas 3.pantu un Satversmes 95.pantu (sk. ECT 2003.gada 29.aprīļa sprieduma lietā „Poltoratskiy pret Ukrainu" 148.punktu, Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-160/2010 19.punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2006.gada 4.maija spriedumā lietā „Kadiķis pret Latviju" ir ietvērusi tiesas iepriekš paustās atziņas attiecībā uz Konvencijas 3.panta piemērošanu, kuras, Senāta ieskatā, ir attiecināmas arī uz Satversmes 95.panta saturu un ir būtiskas izskatāmajā lietā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, lai atbilstu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantam, apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis. Šī minimuma novērtēšana ir relatīva pēc būtības; tā ir atkarīga no lietas faktu kopuma un jo īpaši no apiešanās rakstura un konteksta, tās izpildes elementiem, ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai psihiskajām sekām, kā arī, dažkārt, no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa. Meklējot, vai kāda īpaša apiešanās forma ir pazemojoša Konvencijas 3.panta izpratnē, jāizvērtē, vai mērķis bija konkrēto personu pazemot vai noniecināt un vai, vērtējot pēc tās sekām, apiešanās veids aizskāra viņa personību veidā, kas ir nesavienojams ar 3.pantu. Jebkurā gadījumā šāda mērķa trūkums nevar pilnīgi izslēgt 3.panta pārkāpuma konstatāciju. Īpaši attiecībā uz personām, kurām ir atņemta brīvība, 3.pants valstīm liek ievērot pienākumu nodrošināt, lai jebkurš ieslodzītais tiek turēts cilvēka cieņu respektējošos apstākļos, lai soda izpildes elementi nenoved konkrēto personu izmisumā vai līdz kādam pārbaudījumam, kas pārsniedz neizbēgamo ciešanu līmeni, kas ir raksturīgs ieslodzījumam, un, lai, ņemot vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība tiek nodrošināta atbilstošā veidā, tostarp arī nodrošinot nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Turklāt ieslodzītā veselība ir viņa labklājības ķīla, kurai jātiek nodrošinātai atbilstošā veidā. Līdzko tiek vērtēti kāda aresta apstākļi, ir jāņem vērā to izraisītā kopīgā ietekme, kā arī īpaši iesniedzēja apgalvojumi. Katrā lietā apgalvojumiem par spīdzināšanu vai sliktu apiešanos ir jātiek pierādītiem ārpus visām pamatotām šaubām. Šajā nozīmē pamatotas šaubas nav šaubas, kas balstītas uz tīri teorētisku iespēju vai ir izraisītas, lai izvairītos no nepatīkama secinājuma -, tās ir šaubas, kuru cēloņi var izrietēt no uzrādītajiem faktiem. Pierādījums par sliktu apiešanos var arī izrietēt no veselas virknes faktu vai no neapstrīdētiem pieņēmumiem, kas ir pietiekami smagi, precīzi un saskaņoti (sk. ECT sprieduma 45.-50.punktu un tur minētās atsauces uz tiesas judikatūru) (sk. Senāta kopsēdes 2010.gada 9.jūlijā sprieduma 14.punktu).
[13.2] Apgabaltiesa turpmāk vērtēs, vai pieteicēja norādītie turēšanas apstākļi Ventspils izolatorā liecina par viņa cilvēktiesību būtisku ierobežojumu.
Lietā saistībā ar turēšanas apstākļiem Ventspils izolatorā (tajā skaitā saistībā ar izolatora telpu tehnisko stāvokli) apgabaltiesa konstatē, ka par personu turēšanas apstākļiem Ventspils izolatorā liecina turpmāk minētais. 2002.gadā Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai delegācija ir apmeklējusi Ventspils izolatoru un ir norādījusi uz šo izolatoru kā vienu no ieslodzījuma vietām, kurās apstākļi ir īpaši slikti. Minēts, ka kameras ir mitras, netīras, ar sliktu ventilāciju; reti kurai kamerai ir dabīgais apgaismojums, savukārt mākslīgais apgaismojums ir ļoti vājš; ieslodzītajiem jāguļ uz koka lāvas bez matračiem un segām; ieslodzītajiem nav iespēju nomazgāties; uz tualeti var iet vienu vai divas reizes dienā, bet pārējā laikā jālieto kamerā esošo spaini; ka nav pieejami nekādi personīgās higiēnas piederumi, tostarp tualetes papīrs. Ventspils izolatorā kamera Nr.1 ir tik sagruvusi, mitra un netīra, kas padara to par pilnībā neatbilstošu cilvēku uzturēšanas vajadzībām (sk. 2002.gada ziņojuma Latvijas valdībai 21.-22.punktu, http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2005-08-inf-eng.htm #_Toc39911100).
. . .
. . .
Ievērojot iepriekš [13.2] uzskaitīto iestāžu sniegto informāciju, apgabaltiesa konstatē, ka tā apstiprina pieteicēja paskaidrojumus: par kameru slikto stāvokli un plaisām kameru grīdā;
par to, ka kamerās ir pastiprināts mitrums - kas izriet no Ventspils PRPP norādītā, ka segas un matrači kamerās no mitruma sapūst un sapelē.
Ievērojot to, ka izolatora kamerās ir pastiprināts mitrums, kā arī to, ka kamerās ir krāsns apkure, bet celtne nav kapitāli remontēta kopš 19.gadsimta 2.puses, un telpu sienās, grīdās ir plaisas - apgabaltiesas ieskatā ir ticams pieteicēja paskaidrotais, ka ziemā kamerās mitrās sienas sasalst. Arī Ventspils PRPP sniegtā informācija, ka ziemā pie temperatūras -10°C aizsalst darbinieku slapjās tualetes, liecina par ēkas slikto siltumizolāciju un par iespējamību, ka salā arī kameru mitrās sienas sasalst. Tāpat no [13.2] minētās informācijas, kā arī no pieteicēja paskaidrojumiem, kurus neapstrīd arī atbildētāja pārstāve, izriet, ka personu turēšanas apstākļi kamerā - ka kamerās nav ne krēslu, ne galdu - nekā, izņemot kopīgu koka dēļu guļamlāvu (katrā kamerā visā tās garumā atrodas koka lāva; pieteicējs paskaidro, ka lavas aizņem 1/3 daļu no kameras telpas); vispār nav guļampiederumu - ne matraču, ne segu, arī ziemas laikā - atbilst faktiskajiem apstākļiem, kādos Ventspils izolatorā tika turēts pieteicējs. Tādējādi ir konstatējams, ka pieteicēja skaidrotais, ka kamerā ievietotiem cilvēkiem jāguļ uz dēļu pārklāja lāvas bez guļampiederumiem, bez segām, kā arī tas, ka kamerā nav kur nolikt traukus (bļodu), kas tiek likta uz lāvas un attiecīgi naktī - uz grīdas, -atbilst faktiskajiem lietas apstākļiem. Izvērtējot apstākļus par to, ka kameras sienās un griestos ir plaisas, ka kamerās ir pastiprināts mitrums, apgabaltiesas ieskatā ir ticams arī pieteicēja paskaidrotais attiecībā uz kukaiņiem kamerā. Minēto secinājumu pastiprina arī policijas norādītais, ka vasaras laikā nepieciešama kameru dezinfekcija divreiz mēnesī - no kā konstatējams, ka šāda vajadzība tiešām ir bijusi; pretējā gadījumā dezinfekcija, ja tai nepastāvētu vajadzība, tik bieži netiktu veikta; tas nozīmē, ka ik pēc divām nedēļām arī kukaiņi savairojas tādā daudzumā, ka tos nepieciešams iznīcināt.
No lietā esošajiem pierādījumiem konstatējams, ka izolatorā vispār nav dušas; iespēja nomazgāties bija tikai, izmantojot izolatora gaitenī izvietotās divas izlietnes ar aukstu ūdeni.
Konstatējams, ka personas uz izolatora gaitenī esošo tualeti tika izvestas divas reizes dienā - rītā un vakarā, pārējā laikā personas bija spiestas izmantot kamerā esošo plastmasas trauku, kas bija izvietots kamerā bez nekāda aizslietņa. No lietas materiāliem konstatējams, ka Ventspils izolatorā turētām personām netika nodrošināta pastaiga, jo izolatorā nebija pastaigas laukuma. Attiecībā uz apgaismojumu - no lietā iegūtiem pierādījumiem konstatējams, ka Ventspils izolatora kamerās (izņemot kameru Nr.1 -atskurbtuve, kurā pieteicējs netika ievietots, un Nr.3) nav dabīgā dienas apgaismojuma; vairākās pārbaudēs konstatēts (tostarp arī 2006.gada Latvijas Cilvēktiesību centra veiktajā neatkarīgajā pārbaudē) konstatēts, ka arī mākslīgais kameru apgaismojums ir nepietiekams, kamerās visu diennakti ir pustumšs, esošajā apgaismojumā nav iespējams lasīt. Apgabaltiesa, ievērojot to, ka minētajam faktam ir objektīvi pierādījumi no neatkarīgiem avotiem, izvērtējot tos kopsakarā ar lietas dalībnieku paskaidrojumiem, atzīst par pierādītu pieteicēja minēto apstākļi, ka mākslīgais apgaismojums kamerās bijis nepietiekams. Atbildētāja paskaidrojums par pretējo neapstiprinās ar citiem pierādījumiem lietā, tādēļ apgabaltiesa to neatzīst par ticamu. Attiecībā par dūmu esamību kamerās, apgabaltiesa pieļauj, ka, iespējams, visā laikā, kad pieteicējs kopš 2003.gada tika turēts Ventspils izolatorā, ir bijuši gadījumi, kad krāsnis, tās kurinot, dūmoja. Tomēr par laika periodu no 2005.gada maija līdz 2006.gada augustam, kas ir lietas izskatīšanas robežas šajā tiesvedībā (ietver vienu apkures sezonu 2005./2006. gada ziemā), neviena no kontrolējošām institūcijām nekonstatēja sliktas ventilācijas vai dūmu esamību Ventspils izolatora kamerās; arī 2006.gadā veiktajā Latvijas Cilvēktiesību centra neatkarīgajā pārbaudē konstatēts, ka ventilācijas sistēma ir jauna un jaudīga.
Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka lietā nav pierādīts pieteicēja apgalvojums, ka kamerās 2005./2006.gada apkures sezonā bijusi tvana gāze no krāšņu kurināšanas.
Attiecībā par dzeramo ūdeni pieteicējs tiesas sēdē paskaidroja, ka ūdeni, lai padzertos, izolatora darbinieki pēc pieprasījuma vienmēr iedeva; problēmas bijušas ar ūdeni, lai nomazgātos.
. . .
[13.7] Attiecībā uz gultas piederumu nenodrošināšanu apgabaltiesa atzīst, ka, ievērojot arī to, ka kā guļvieta tika izmantota koka lāva bez seguma; ka kamerās ziemas laikā aizsala sienas, kas norāda uz to, ka bija auksts; ka kamerās bija paaugstināts mitrums, - apgabaltiesas ieskatā minētie apstākļi kopumā, ievērojot to, ka pieteicējam netika izsniegti lietošanai Ventspils izolatorā gultas piederumi, - radīja pieteicēja tiesību aizskārumu.
Attiecībā par prasībām nodrošināt izolatoros mazgāšanās telpu, tualetes telpu un kamerā ierīkot ūdensvadam pieslēgtu sanitāro mezglu, kuras, saskaņā ar Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma pārejas noteikumu 1.punktu ir izpildāmas līdz 2008.gada 31.decembrim, apgabaltiesa konstatē, ka faktiskie pieteicēja turēšanas apstākļi Ventspils izolatorā attiecībā uz sanitāro apstākļu ievērošanu bijuši tādi, kas izraisa pieteicēja tiesību aizskārumu.
Proti, neskatoties uz atbildētāja norādi par iespēju nomazgāties Ventspils izolatorā, apgabaltiesa atzīst, ka veikt visa ķermeņa mazgāšanu izlietnē, kas ir izvietota gaitenī, ir diezgan problemātiski. Tādējādi apgabaltiesa konstatē, ka izolatorā turētajām personām nebija nodrošināta iespēja normāli nomazgāties.
Arī apstāklis, ka persona patstāvīgi atradās kamerā un bija spiesta uzņemt ēdienu telpā, kur cauru diennakti atrodas trauks ar ekskrementiem, apgabaltiesa ieskatā norāda gan uz antisanitāriem, gan uz pazemojošiem apiešanās apstākļiem. Arī kukaiņu esamība kamerās (kur pastāvīgi arī atradās gan trauks, kas tika izmantots kā tualete, gan trauki, no kuriem izolatorā turētās personas ēda) norāda uz antisanitāriem apstākļiem kamerās; ievērojot, ka kamerās bija pastiprināts mitrums un pelējums - arī pelējuma esamība norāda uz to, ka sanitārie apstākļi izolatora kamerās nav bijuši piemēroti cilvēku turēšanai tajās. Minēto apstākļu kopsakars apgabaltiesas ieskatā radīja pieteicēja tiesisko interešu (uzturēties cilvēkam piemērotos sanitārajos apstākļos) aizskārumu. Arī apstāklis, ka kamerās netika nodrošināts pietiekams apgaismojums, ņemot vērā to, ka personas Ventspils izolatorā tika turētas bez iespējas redzēt dienas gaismu, jo kamerās nebija logu un netika nodrošināta arī pastaiga, -apgabaltiesas ieskatā - nepietiekams mākslīgs apgaismojums kamerā (pie kura nav iespējams lasīt), vērtējot to kopsakarā ar iepriekš minētajiem apstākļiem, radījis pieteicēja tiesisko interešu aizskārumu.
[13.8] Senāts spriedumā šajā lietā norādījis, ja ir norādīti vairāki apstākļi, kas, personas ieskatā, liecina par Satversmes 95.panta pārkāpumu, nav pamatoti izdarīt secinājumu par katru apstākli atsevišķi. Iespējams, ka katrs apstāklis atsevišķi nerada tādas sekas, lai konstatētu būtisku cilvēktiesību pārkāpumu, bet, aplūkojot tos visus kopā, šāds secinājums ir izdarāms. Persona neizcieš katru no apstākļiem atsevišķi, tā tiek turēta attiecīgajos apstākļos, un visi kopā tie var pārsniegt neizbēgamo ciešanu līmeni, kas ir raksturīgs ieslodzījumam.
Apgabaltiesa, izvērtējot [13.7] minētos apstākļus to kopumā, konstatē, ka konkrētajā gadījumā pieteicējam ar šo apstākļu kopumu nodarītais tiesību aizskārums sniedzas pāri tam, kas neizbēgami saistīts ar ciešanām vai pazemojumu, ko rada viņam noteiktais brīvības ierobežojums; turklāt vēra ņemams arī tas, ka pieteicējs šādiem apstākļiem bija pakļauts 145 diennaktis laika periodā no 2005.gada 20.maija līdz 2006.gada 4.augustam - t.i, 14 mēnešu periodā trešo daļu no tā bijis pakļauts turēšanas apstākļiem, kādi eksistēja Ventspils izolatorā. Ievērojot minēto, pieteicēja tiesību aizskārums ir atzīstams par būtisku.
Apgabaltiesa konstatē, ka konkrētajos apstākļos valsts ir pilnā mērā atbildīga par to, ja personai netiek nodrošinātas normatīvajos aktos paredzētās tiesības un atbilstoša apiešanās, kas nepazemo cilvēka cieņu, un iestāde šo prasību neizpildi nevar pamatot ar finansējuma trūkumu. Ņemot vērā minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka ir noticis tāds pieteicēja tiesību aizskārums, kas ir vērtējams saistībā ar pieteicēja prasījumu par personīgā un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
[14.5] Ievērojot [14.2]-[14.4] norādītās tiesību normas, secināms, ka sarakstes aizliegums, ja vien to nav noteicis procesa virzītājs vai izmeklēšanas tiesnesis, ir uzskatāms par nepamatotu personas tiesību ierobežojumu.
Lietā nav strīda par to, ka procesa virzītājs vai izmeklēšanas tiesnesis nebija noteicis tikšanās un sarakstes ierobežojumus A.K. (atbilstoši KPL 271.pantam nekādi sazināšanas ierobežojumi vai korespondences kontrole netika noteikta) (lietas 1.sējuma 116., 122., 132.lapa).
Ievērojot minēto, apgabaltiesa konstatē, ka, liedzot pieteicējam sarakstes tiesības ar viņa tuviniekiem, tikušas pārkāptas pieteicēja cilvēktiesības.
Apgabaltiesas ieskatā, ievērojot laiku, kādu pieteicējs pavadījis Ventspils izolatorā, kā arī to, ka sākotnēji, pēc aizturēšanas, no 2005.gada 27.jūlija pieteicējs nepārtraukti pavadījis izolatorā 42 dienas, un arī šajā laikā viņam nebija iespējas sazināties (sarakstīties vai sazināties pa telefonu) ar saviem tuviniekiem un dzīvesbiedri, apgabaltiesas ieskatā pieteicēja tiesību aizskārums ir atzīstams par būtisku.
. . .
[17] Atbildētājs norāda, ka attiecībā pret pieteicēju Ventspils izolatorā netika radīti īpaši apstākļi viņa spīdzināšanai, konkrētie personu turēšanas apstākļi Ventspils izolatorā bija atkarīgi no telpu stāvokļa un ierobežotiem finansiāliem resursiem; visas izolatorā turētās personas tika turētas līdzīgos apstākļos. Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija 3.pants (Spīdzināšanas aizliegums) noteic, ka nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgu judikatūru apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības smagums, lai uz to varētu attiecināt 3.pantu (skat. McGlinchey et autres c. Royaume-Uni, nr. 50390/00, 45. punkts, CEDH 2003-V). Šī minimuma novērtēšana ir relatīva pēc būtības; tā ir atkarīga no visu lietas apstākļu kopuma un, jo īpaši, no apiešanās rakstura un konteksta, tās izpildes elementiem, ilguma, tās izraisītajām fiziskajām un psihiskajām sekām, kā arī dažkārt no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (skat., Peers c. Grčce, nr. 28524/95, 67. punkts, CEDH 2001-III ; 1998. gada 28.oktobra ECT spriedumu Assenov et autres c. Bulgarie, Recueil des arrzts et décisions 1998-VIII, 3288. lpp., 94. punkts, CEDH 2000-IV, Kudla c. Pologne [GC], nr. 30210/96, 91. punkts). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi apiešanos par „pazemojošu", ja tās mērķis bija iedvest upuriem bailes, satraukumu, nepilnvērtības sajūtu, kas tos pazemoja un padarīja mazvērtīgus (skatīt CEDH 2000-IV, Kudla c. Pologne [GC], nr 30210/96, 92. punkts). Vērtējot, vai kāda īpaša apiešanās forma ir „pazemojoša" 3.panta izpratnē, tiesai jāvērtē, vai mērķis bija konkrēto personu pazemot vai noniecināt un vai, vērtējot pēc tās sekām, apiešanās veids aizskāra vai nē viņa personību veidā, kas ir nesavienojams ar 3.pantu (skatīt, piemēram, Raninen pret Somiju, ECT 1997. gada 16. decembra spriedumu, Recueil 1997-VIII, 2821.-2822. lpp., 55. punktu).
Atzīts, ka jebkurā gadījumā, lai kāds sods vai apiešanās, kas ar to saistīta, būtu „cietsirdīga" vai „pazemojoša", ciešanām vai pazemojumam jebkurā gadījumā jāpārsniedz tas līmenis, ko neizbēgami ietver konkrētā likumīgā apiešanās vai sods (skatīt Kalachnikov pret Krieviju, iesniegums nr. 47095/99, 95. punktu, CEDH2002-VI). Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2003.gada 29.aprīļa spriedumos lietās Dankevich v. Ukraine (pieteikums nr.40679/98) un Poltoratkiy v. Ukraine (pieteikums nr.38812/97), izvērtējot ieslodzījuma apstākļus personām, kuras notiesātas ar mūža ieslodzījumu, kas piemērots, aizstājot nāves spriedumu, konstatēja Konvencijas 3.panta pārkāpumu, izvērtējot ieslodzījuma apstākļus kopumā (kameras platība, apgaismojums, apkure, aprīkojums, dienas režīms (pastaigu ilgums, tikšanās, korespondences saņemšana). Tiesa īpaši analizēja arī ieslodzījuma vietas praksi attiecībā uz ikdienas pastaigām, korespondenci un tikšanos ar radiniekiem. Izvērtējot apstākļus kopumā, tiesa neatrada pierādījumus, ka pastāvēja nodoms pazemot personu, tomēr tā trūkums nepieļauj izslēgt iespējamo 3.panta pārkāpumu, un ieslodzījuma apstākļi bija tādi, kas radīja personai nozīmīgas garīgās ciešanas un cilvēka cieņas pazemojumu (ECT sprieduma lietā Poltoratkiy v. Ukraine 136., 146.punkts). Ievērojot minētās Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas, konstatējams, ka 3.panta pārkāpums ir iespējams arī bez nodoma pazemot personu, ja paši apstākļi, kuros tiek turēta persona, ir atzīstami par tādiem, kas paši par sevi rada personai nozīmīgas garīgās ciešanas un cilvēka cieņas pazemojumu. Tādējādi nav nozīmes atbildētāja norādītajam, ka pieteicējs tika turēts konkrētajos apstākļos Ventspils izolatorā bez nodoma viņu pazemot.
[18] Ievērojot apgabaltiesas konstatējumu [13.8] un [14.5], ka ir noticis būtisks pieteicēja tiesību aizskārums, ir vērtējams jautājums par pieteicēja tiesībām uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu saistībā ar kaitējumu, kas nodarīts ar tiesību aizkāršanu.
Saistībā ar turēšanas apstākļiem Ventspils izolatorā pieteicējs prasa izmaksāt kompensāciju Ls 250 000 apmērā par personisko un morālo kaitējumu.
Pieteicējs tiesas sēdē paskaidroja, ka Ls 200 000 saista ar personisko un morālo kaitējumu, kas saistīts ar turēšanas apstākļiem Ventspils izolatorā vispār, savukārt Ls 50 000 - par aizliegumu sarakstīties.
[18.2] Atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmā daļa paredz, ka tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.
Attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu apgabaltiesa norāda, ka morālais kaitējums atbilstoši tā definējumam ir personas ciešanas un attiecīgi tās nav pierādāmas. Tādēļ, lai konstatētu personas morālās ciešanas, pietiek ar personas apgalvojumiem un paskaidrojumiem.
Apgabaltiesa no apstākļiem lietā konstatē, ka pieteicējam morālās ciešanas ir radījuši tieši necilvēcīgi turēšanas apstākļi Ventspils izolatorā; cilvēka ilgstošai uzturēšanai nepiemērotie apstākļi, kā arī nepamatots liegums sarakstīties un tikties ar tuviniekiem Ventspils izolatorā ir galvenais faktors, kas radījis pieteicējam morālos pārdzīvojumus, pazemojuma sajūtu, ciešanas. Apgabaltiesas ieskatā situācija, ka atbildētājs nespēj nodrošināt pienācīgus ieslodzītās personas turēšanas apstākļus, nav atzīstams par atbildētāja rīcību attaisnojošu apstākli. Ievērojot Administratīvā procesa likuma 94.panta pirmo daļu, atlīdzinājums ir prasāms no Latvijas Republikas.
. . .
[18.5] Izvērtējot lietas apstākļus, Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka pieteicēja atrašanās Ventspils izolatorā cilvēka turēšanai nepiemērotos apstākļos (higiēnas, kameras aprīkojuma, apgaismojuma, siltuma uzturēšanas, guļampiederumu nenodrošināšana, dienas gaismas un pastaigas nenodrošināšana) periodā no 2005.gada 21.maija līdz 2006.gada augustam 145 dienas (t.i., vairāk kā trešo daļu no gada), kā arī nepamatots liegums sarakstīties un sazināties pa telefonu ar tuviniekiem, ir radījuši pieteicējam smagu morālo kaitējumu. Minēto pastiprina apstāklis, ka pieteicējs zināja, ka atbildētāja rīcība ir prettiesiska un izteica iebildumus attiecībā uz turēšanas apstākļiem. Līdz ar to saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14.panta trešo daļu maksimālais morālā kaitējuma atlīdzinājums pieļaujams apmērā līdz 5000 latiem.
Apgabaltiesa konstatē, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietās ar līdzīgiem apstākļiem, kur konstatēti necilvēcīga un pazemojoša apiešanas ar personu saistībā ar ieslodzījuma apstākļiem:
- pārapdzīvotība kamerās /nav nodrošināts standarts 3 m2 uz cilvēku/, slikti higiēniski apstākļi, mazs pastaigu laukums, tā pati telpa tiek lietota gulēšanai un ēšanai; pakļaušana pasīvai smēķēšanai), aizskāruma ilgums -aptuveni 3 gadi - piešķīrusi personai nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu EUR 10 000 (lieta Florea v.Romania, ECT 2010.gada 14.septembra spriedums lietā Nr.37186/03);
- pārapdzīvotība, ierobežotas iespējas uzturēties ārpus kameras, slikts apgaismojums un ventilācija un sanitārie apstākļi, kā arī papildus konstatēts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija 13.panta (Tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu) pārkāpums, aizskāruma ilgums - vairāk par gadu - piešķīrusi personai nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu par abiem pārkāpumiem EUR 11 700 (lieta Bazjaks v. Latvia, ECT 2010.gada 19.oktobra spriedums lietā Nr.71572/01).
Ņemot vērā minēto, Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka ir pamats pieteicēja prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu apmierināt daļā, atlīdzinot pieteicējam morālo kaitējumu 2500 latu apmērā.
[19] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa nav pilnīgi un vispusīgi vērtējusi lietas apstākļus, un tās spriedums nav pamatots.
[20] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo un otro daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas bijis atbrīvots un pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, valsts nodevu piespriež no atbildētāja. No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējs no valsts nodevas par pieteikuma iesniegšanu tiesā ticis atbrīvots (lietas 1.sējuma 164.lapa), bet ir samaksājis valsts nodevu par apelācijas sūdzības iesniegšanu Ls 5 apmērā (lietas 2.sējuma 61.lapa).
Rezolutīva dala
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 46.pantu, 126.panta pirmo un otro daļu, 282.panta 8.punktu, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda:
Atzīt par prettiesisku Valsts policijas Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Īslaicīgās aizturēšanas izolatora faktisko rīcību, laika periodā no 2005.gada 27.jūlija līdz 2006.gada 4.augustam 145 dienas nenodrošinot A.K. tiesības uz ikdienas pastaigu, kā arī cilvēka cieņai atbilstošus personu turēšanas apstākļus, kā arī nepamatoti ierobežojot tiesības uz saraksti un sazināšanos pa telefonu, un uzlikt par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt A.K. ar minēto rīcību nodarīto morālo kaitējumu 2500 latu apmērā.
Pārējā daļā A.K. pieteikumu noraidīt.
Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt A.K. valsts nodevu 5 latu apmērā.
Uzlikt Valsts policijai pienākumu triju mēnešu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas iemaksāt Valsts kasē valsts nodevu 10 latu apmērā, iesniedzot tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja K.Krastiņa
|
| Категория: ТЕКУЩИЕ СУДЕБНЫЕ ПРОЦЕССЫ | Добавил: boris256 (23.07.2011)
|
| Просмотров: 792
| Рейтинг: 0.0/0 |
|
|
|
