Тяжелое гражданское дело, в которое я вступил на стадии кассационного обжалования.

Ниже публикуется текст Кассационной жалобы.

Augstākās tiesas CIVĪLLIETU TIESU PALĀTA

------------------------------------------------------

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamentam

Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511

V.J., personas kods .........

/адрес/

Prasītāja lieta Nr. C04329106

Ar Atbildētājam Larisu Zaharovu un Tatjanu Malahovsku

trešās personas R.Rones

Jūrmalā 28.06.2015.

KASĀCIJAS SŪDZĪBA

par 2015.gada 7.maijā AUGSTĀKĀS

TIESAS CIVĪLLIETU TIESU PALĀTAS 02/02/2012 SPRIEDUMU CIVĪLLIETĀ Nr. C04329106

[1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma (turpmāk tekstā – CPL) 453. panta pirmās daļas 4. punktu Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 02/02/2012 spriedumu civillietā Nr.C04256108 ( Nr.PAC-0167 ) pārsūdzams pilnā tā apjomā.

Uzskatu, ka Civillietu tiesas kolēģija ir pārkāpusi gan materiālo, gan procesuālo tiesību normas, kas tādējādi atbilstoši Civilprocesa likuma 450. panta trešajai daļai ir pamats, lai pārsūdzētu kasācijas kārtībā apelācijas instances tiesas spriedumu.

[2] Ar pārsūdzēto spriedumu tika nolemts noraidīt manu prasību par 2004.gada 20.maijā starp Valentīnu Juško, kuras vārdā rīkojas Larisa Zaharova un Tatjanu Malahovsku noslēgto aktu par īpašuma pirkumu ar atliekošu nosacījumu un atpakaļpirkuma tiesībām atzīšanu par spēkā neesošu un īpašuma tiesību atzīšanu uz 236/ 1000 domājamām daļām nekustamā īpašuma Lielajā prospektā 14, Jūrmalā. Manuprāt ar spriedumu tika būtiski pārkāptās manas pamattiesības, kas noteikts ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas (turpmāk arī Konvencija) 6.panta pirmās daļas (tiesības uz tiesas nolēmuma taisnīgumu izpratnē), to kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola pirmās daļas pirmā teikuma noteikumiem, un proti;

[3] Lietas principiālās faktiskais apstāklis, kas atsākas pārbaudīt un izvērtēt tiesa, ir fakts, ka patiešām periodā no 2003.gada 9.maijā tika izgatavots TRĪS PILNVARAS. Kā to atzinusi tiesa: „pilnvaras pirmais izraksts, kuru pati prasītāja pievienojusi prasības pieteikumam, apliecina, ka Larisa Zaharova bija pilnvarota rīkoties ar prasītājai piederošo dzīvokļa īpašumu, tostarp to pārdot un ieķīlāt”. Tajā pat laikā, tiesa neņem vērā, prasības pieteikuma saturu un būtību, no kura skaidri un nepārprotami izriet, ka minētas viltotas pilnvaras kopija tika pievienota, ka prasītājas pieradījums par L.Zaharovas krāpnieciskas darbības izdarīšanu. Saskaņā ar tiesas procesa noskaidrotiem apstākļiem, pilnvaras, kuru patiesam parakstīja V. Juško otro izrakstu iznicina notāre R. Rone, savukārt minētas pilnvaras pirmo izrakstu, kas glabājas pie Prasītajai, nozaga un iznicina L. Zaharova[1]. Vēl jo vairāk, kriminālprocesā gaitā tika ar cietušo un apsūdzēto L. Zaharovas liecībām noskaidrots, ka L.Zaharova, ar R.Rones palīdzību izdarīja DIVUS VILTOTUS pilnvaras, proti, pilnvara ar vārdiem „dzīvokli Nr.1” - ir viltota un sekojoša pilnvara ar vārdiem „domājama daļa” – arī ir viltota. Un tikai minētās viltotus pilnvaras kopijas atrodas lietā.

[3.1] Pēc būtības to atzīts arī 2006.gada 20.oktobrī Rīgas tiesas apgabala prokuratūras lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu daļā, kurā ir secināts, ka „Tādējādi, neatkarīgi no tā, vai pēc 2003.gada 09.maija (1 pēc skaitā. Autors) pilnvaras izdošanas V.Juško pati atkārtoti gāja pie notāra noformēt un parakstīt (2 pēc skaitā. Autors) pilnvaru vai arī to darīja viņas meita L.Zaharova viena pati, kā arī neatkarīgi no tā, vai pēc 2003.gada 09.maija pilnvaras izdošanas tika noformēta vēl viena pilnvara V.Juško vārdā vai vēl (2, 3 pēc skaitā. Autors) divas pilnvaras V.Juško vārdā... zvērināta notāres R.Rones kā valsts amatpersonas pienākumu nepildīšana nav radījusi tādu kaitējumu zvērinātu notāru institūtam vai tiesu sistēmai kopumā, ko varētu uzskatīt par būtisku kaitējumu likuma "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" 23.panta izpratnē”[2].

[3.2] Tiesa pamato savu spriedumu ar apsvērumiem par lietā esošas divas pilnvaras atšķirībām, šajā sakarā noradāt, ka „2003.gada 9.maijā izdotā pilnvara neatšķīrās no vēlāk meitas viltotās pilnvaras ar tajā iekļautajām pilnvarnieces tiesībām īpašumu ieķīlāt vai pārdot, bet gan tikai ar noteikumiem par naudas plūsmas kārtību un ar īpašuma juridiskā statusa apzīmējumu”[3]. Minēto tiesas secinājumu nevar atzīt par taisnīgu, proti, likumīgu un pamatotu, Civilprocesa likuma 186.panta 3.daļas izpratne, jo pirmkārt, abi minētas pilnvaras ir viltotas, līdz ar ko tiesas apsvērumiem šajā daļā nav nozīmes lietās taisnīgai izspriešanai. Vel jo vairāk, tiesas secinājums par to, „atbilstoši prasītājas liecībām viņas pašas 2003.gada 9.maijā izdotā pilnvara neatšķīrās no vēlāk meitas viltotās pilnvaras” un līdz ar to, „... ņemot vērā pilnvardevējas patieso gribas izpaudumu, kas adresēts Larisai Zaharovai, nevar izdarīt pamatotu secinājumu, ka 2004.gada 20.maija pirkuma līgums noslēgts pretēji prasītājas gribai”. Tādējādi tiesa, kļūdaini secinājusi, ka lietā esoša viltoto pilnvarojumu (uz „dzīvokli Nr.1”), V.Juško atzinusi par viņas pašas izdotu pilnvaru. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 193.panta 5.daļas noteikumiem spriedumā motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi. Minētas procesuālās normas prasības netika ievērotas. Tiesa, pēc būtības, konstatēja, ka V.Juško izdod viņas pašas viltoto pilnvaru, kās kategoriski neatbilst lietas esošiem pieradījumiem, tajā skaitā krimināltiesiskas ekspertīzes atziņām. Līdz ar to, tiesas spriedumu nevar atzīt par likumīgu un pamatot, proti, taisnīgu, Konvencijas 6.panta 1.daļas izpratnē.

[3.3] Un otrkārt, tiesas secinājums par to, ka pilnvaras atšķiras „tikai ar noteikumiem par naudas plūsmas kārtību” acīmredzami neatbilst patiesībai, jo gluži pretēji tām – attiecīgas abus pilnvaras daļas ir pilnīgi identiskie[4]. Tādējādi, secināms, ka tiesa izdarījusi savu secinājumu, neizvērtēt lietās esošus materiālus būtību, vai nu nezināma dokumenta (pilnvarojuma) teksta pamatā, kurā ir iekļauta atšķirība daļa par noteikumiem par naudas plūsmas kārtību. Lietās materiālus - tāda dokumenta nav un, līdz ar to tiesas secinājums nav pamatots ar lietas esošiem pierādījumiem. Līdz ar to, tiesa būtiski pārkāpusi Civilprocesa likuma 187.panta otras daļas prasības, to kopsakara ar Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu (tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā), 193.panta piekto daļu (sprieduma motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi), kā arī 93.panta pirmās daļas normu par pierādīšanas pienākumu un 97.pantu par pierādījumu novērtēšanu., proti, tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nav nodibināti ar pierādījumiem lietā. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 452.panta otras daļas noteikumiem, minētie pārkāpumi, acīmredzami varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.

 [4] Lietā nav strīda, ka ar 2013.gada 23.oktobri Augstākās tiesas Senāta spriedumu 2003.gada 9.maija ģenerālpilnvara atzīta par spēkā neesošu, proti, pilnvarojuma darījums atzīts par prettiesisku.

[4.1] Otrkārt, saskaņā ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2007.gada 17.augusta spriedumu krimināllietā Nr.l 1410018306 Larisa Zaharova atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 274.panta otrās daļas, 275.panta otrās daļas, 210.panta otrās daļas un 177.panta trešās daļas, konstatējot, ka Larisa Zaharova laikā no 2003.gada 9.maija līdz 2003.gada 2.jūnijam zvērinātas notāres Renātes Rones prakses vietā prettiesiski slepeni izpildījusi parakstu Valentīnas Juško vārdā uz ģenerālpilnvaras. Ar viltu iegūstot tiesības veikt darbības ar mātes īpašumu kā pilnvarniece, Larisa Zaharova 2004.gada 20.maijā zvērinātas notāres Sarmītes Orlovskas prakses vietā, izmantojot viltoto ģenerālpilnvaru, Valentīnas Juško vārdā noslēgusi aktu par īpašuma pirkumu ar atliekošu nosacījumu un atpakaļpirkuma tiesībām, atsavinot mātei piederošās 236/1000 domājamās daļas no nekustama īpašuma Jūrmala, Lielais prospekts 14, Tatjanai Malahovskai par USD 20000.

[4.2] Minētais spriedums ir stājies likumīgā spēkā un atbilstoši Civilprocesa likuma 96.panta trešajai daļai tas ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts attiecīgais nolēmums. Līdz ar to, tiesa, pēc būtības cenšos apiet minēta panta prasības, daļā par darījuma ar T. Malahovskai atzīšanu par tiesisku.

[4.3] Šajā sakarā, tiesa nepamatoti secinājusi, ka „No Zemesgrāmatu likuma 1.panta un Civillikuma 993 .panta otrās daļas izriet zemesgrāmatu publiskās ticamības princips, kas ir vērsts uz trešo personu tiesību aizsardzību. Persona, kura iegūst īpašuma tiesības, paļaujoties uz ierakstu zemesgrāmatā, ir aizsargājama. Atbildētāja Tatjana Malahovska, paļaujoties uz prasītājas īpašuma tiesību nostiprinājumu zemesgrāmatā, uzskatāma par labticīgu ieguvēju, līdz ar ko nav pamata pirkuma līguma atzīšanai par spēkā neesošu un īpašuma tiesību atzīšanai prasītājai.”

[4.4] Izskatot līdzīgo lietu 2005.gada 26.janvāra Augstākās tiesas Senāta sprieduma lietā Nr. SKC-47 ir secināts, ka „... pirkumu līgumu slēgšana uz viltotas pilnvaras pamata un sev nepiederoša īpašuma atsavināšana ir vērtējama kā neatļauta un nepieklājīga darbība (Civillikuma 1415.pants), tādēļ šādi līgumi nav spēkā no to noslēgšanas brīža un īpašuma tiesības atjaunojamas tās likumīgam īpašniekam. Tiesa atzīst, ka nav pamatots N.S. apelācijas sūdzībā paustais viedoklis, ka viņa ir labticīga ieguvēja un līdz ar to no viņas nekustamais īpašums nav atprasāms. Saskaņā ar Civillikuma 1044.pantu īpašuma prasību īpašnieks var celt pret katru, kas prettiesiski aiztur viņa lietu, tās mērķis atzīt īpašuma tiesību un sakarā ar to piešķirt valdījumu. Arī Civillikuma 1041.pantā noteikts, ka īpašnieks var atprasīt ar īpašuma prasību savu lietu no jebkura trešā valdītāja. Šajā lietā tiesa konstatējusi, ka nekustamā īpašuma Bulduru prospektā 71, Jūrmalā atsavināšana notikusi viltojot prasītāja E.B. pilnvaru, jo patiesībā prasītājs šādu pilnvaru nav izdevis. Tas ir likumīgs pamats, lai tiesa, atsaucoties uz Civillikuma 1041. un 1044. pantu atceltu visus sekojošos darījumus, kuru mērķis bija nelikumīgi atsavināt prasītājam piederošu nekustamo īpašumu. Apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka šādu darījumu priekšmets ir neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs likumiem un labiem tikumiem un ir vērsta uz to, lai apietu likumu (Civillikuma 1415.pants). Šādi darījumi nevar palikt spēkā arī tad, kad ieguvējs pēc pēdējā pirkuma līguma ir labticīgs. Tāpēc norādes kasācijas sūdzībā uz atbildētājas labticīgumu nevar ietekmēt sprieduma pareizību. Civillikuma 1041. pants uzliek tiesai pienākumu aizsargāt īpašnieka tiesības uz viņam piederošu īpašumu. Konstatēts, ka prasītāja E.B. īpašuma tiesības aizskartas prettiesiski ar citu personu nelikumīgu rīcību. Civillikuma 1041. panta jēga izpaužas nosacījumā, ka īpašnieka tiesība atprasīt lietu no jebkura trešā valdītāja ir primāra, un tā piešķir prasītājam E.B. prasīt sava prettiesiski zaudētā valdījuma atjaunošanu, un tam par šķērsli nevar būt apstāklis, ka atbildētāja ir labticīga ieguvēja[5].

[4.4.1] Saskaņā ar likuma Par tiesu varu 16. Panta 4.daļas noteikumiem, spriedumam, kas stājas likumīga spēkā, ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu. Kā arī, Konvencijas 14. pants (Diskriminācijas aizliegums) noteic, ka šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Savukārt Latvijas Republikas Satversmes 91.pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

[4.4.2] Tādējādi, lietā nevar būt strīda, ka augšminētas Prasītājas pamattiesības tikusi nepamatoti aizkārtas, jo lietā nevar būt strīdā, par to, ka 85 gadīga pensionāre V.Juško tikusi diskriminēta pēc sociālo statusu, jo pilnīgi vienāda civillieta Nr. SKC-47 2005.gada, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments – galīgi nospried apmierināt pilnīgi līdzīgu E.B. prasību un atjauno prasītāja tiesības uz īpašumu, kas jau bijusi reģistrētas Zemesgrāmatā uz trešo personu.

[4.4.3] Visbeidzot, lietā nevar būt strīdā, ka tiesas spriedums izveido materiālo tiesību normu nepareiza piemērošanas gadījumu, jo tiesa materiālo tiesību normu ir piemērojusi nepareizi, ja tā nepareizi attiecināta uz tiesas konstatētajiem apstākļiem vai ja materiālo tiesību norma nepareizi iztulkota. Šajā lietā tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 993 .panta otrās daļas noteikumus, savukārt atsākas piemērot Civillikuma 1415.pantu, uz kuru tieši norada Senāts vienāda lietā. Līdz ar to, saskaņā ar Civilprocesa likuma 451.panta noteikumiem ir pietiekams pamats lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.

 [5] Kā arī, pārsūdzētais spriedums pamatots ar sekojošo apsvērumu;

[5.1]Tiesa norada, ka prasītāja „... šīs civillietas ietvaros paskaidrojusi, ka viņas vēlme bijusi, ja īpašums tiks pārdots, tad visai naudai jābūt pārskaitītai uz viņas kontu”. No minētas Prasītājas sniegtiem paskaidrojumiem, tiesa izdarīja principiālo apsvērumu: „... ņemot vērā pilnvardevējas patieso gribas izpaudumu, kas adresēts Larisai Zaharovai, nevar izdarīt pamatotu secinājumu, ka 2004.gada 20.maija pirkuma līgums noslēgts pretēji prasītājas gribai”.

[5.2] Tātad tiesa pamato spriedumu, pēc būtības, vienīgi ar Prasītājas sniegtiem paskaidrojumiem tiesā. Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa noteic, ka pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Minētas likuma prasības tiesa acīmredzami nav ievērojusi. Patiesas Atbildētajās gribas izpaudumu iespējams bija pierādīt tikai ar 2003.gada 09.maija izdotu pilnvaras saturu, kas patiesam tika izdota Prasītajai un šo dokuments tika galīgi iznicināts. Saskaņā ar Senāta atziņām par Civilprocesa likuma 104.panta piemērošanu, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 26.janvāra spriedumā lietā Nr. SKC - 47/2011 ir secināts: Senāts uzskata, ka, balstot savu atzinumu par atbildētāja līdzdalību strīdus dzīvokļa pirkšanā vienīgi uz paša atbildētāja paskaidrojumiem, tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 104.panta pirmo daļu, kurā noteikts, ka pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi[6]. Senāts par pamatotu atzīst kasācijas sūdzības argumentu par to, ka, izšķirot strīdu, tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu (tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā), 193.panta piekto daļu (sprieduma motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi), kā arī 93.panta pirmās daļas normu par pierādīšanas pienākumu un 97.pantu par pierādījumu novērtēšanu”(tur pat).

[5.3] Saskaņā ar Senāta atziņām, ari pārsūdzētājā sprieduma taisīšanas, tiesas būtiski pārkāpusi Civilprocesa likuma 190.panta 2.daļas, 193.panta 5.daļas, 93.panta 1.daļas un 93.panta 1.daļas noteikumus, kas novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas. Saskaņa ar Civilprocesa likuma 451.panta noteikumiem tas ir pietiekams pamats lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.

            [6] Ņemot vērā augstāk teikto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 56., 450.-454., 456.-458., 464., 4642., 465.un 475.pp.,

LŪDZU:

1. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 458. panta ceturto daļu un Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas pirmo punktu lūdzu atbrīvot no drošības naudas samaksas, ievērojot manu grūto materiālo stāvokli, jo man nepieder transporta līdzekļi; man nepieder nekustams īpašums; man nepieder uzņēmumu daļas (sk. pielikumā).
2. Senāta rīcības sēdei nodot lietu izskatīšanai kasācijas kārtībā un noteikt lietas izskatīšanu tiesas sēdē.
3. Atcelt 2015.gada 7.maijā AUGSTĀKĀS TIESAS CIVĪLLIETU TIESU PALĀTAS 02/02/2012 tiesas kolēģijas civillietā Nr. C04329106 spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Pielikumā:

            Dokumenti, kas apliecina manu grūto materiālo stāvokli:

1.

2.

3.

4. Kasācijas sūdzības noraksti nosūtīšanai lietas dalībniekam uz 12 lpp.

Prasītāja                                                                                             /V.J./

• 2011 Июль
• 2011 Август
• 2011 Сентябрь
• 2011 Декабрь
• 2012 Август
• 2013 Ноябрь
• 2013 Декабрь
• 2015 Февраль
• 2015 Март
• 2018 Ноябрь
• 2020 Сентябрь
• 2020 Ноябрь
• 2020 Декабрь
• 2021 Март
• 2022 Февраль
• 2022 Май
• 2022 Сентябрь