Суд признал обоснованность иска заключенного и вынес решения о противозаконности действий тюремной администрации и Управления мест заключения. 

 Ниже приводится текст судебного решения:

NORAKSTS
Lieta Nr. A420421412
(A01092-13/23)
ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA
RĪGAS TIESU NAMS
SPRIEDUMS
LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ
Rīgā 2013.gada 26.februārī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese Rudīte Migla
ar tulci Zoju Augustausku,
piedaloties pieteicējam V.J. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvim A.B.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc V.J. pieteikuma par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un nodarītā morālā kaitējuma Ls 1000 atlīdzināšanu.
Aprakstošā daļa
[1] 2011.gada 17.martā plkst. 14:10 Rīgas Centrālcietuma /kamera/, kurā izvietots arī V.J. (turpmāk arī – pieteicējs), tika veikta kameras pārmeklēšana, kuras laikā tika izņemti aizliegtie priekšmeti, tostarp, televīzijas dekoders ar ,,Lattelekom” karti, par ko tika sastādīts kameru un telpu kratīšanas protokols Nr.1192.
2.lappuse no 10
2011.gada 15.aprīlī Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk arī – atbildētāja) saņemts apstrīdēšanas iesniegums, kurā pieteicējs sūdzas par Rīgas Centrālcietuma administrācijas rīcību, atņemot viņam piederošo televīzijas dekoderu, kā arī lūdz atlīdzināt ar minēto rīcību nodarīto kaitējumu Ls 500 apmērā.
Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2011.gada 27.septembra lēmumu Nr.1/12-J/1763 (turpmāk – Lēmums) atteikts izdot administratīvo aktu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu Ls 500 apmērā.
[2] 2011.gada 31.oktobrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteikums par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un nodarītā morālā kaitējuma Ls 1000 atlīdzināšanu. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[2.1] Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 100.pantā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10., 13. un 14.pantā minētās pieteicēja pamattiesības tika nepamatoti aizskartas ar prettiesisku valsts iestāžu faktisko rīcību.
[2.2] 2009.gadā jūlijā pieteicējs vērsās pie saviem paziņam ar lūgumu iegādāties, apmaksāt un atnest televīzijas dekoderu. Lūgums tika izpildīts, un pieteicējs uzsāka dekodera izmantošanu. Visu laiku no 2009.gada rudens līdz 2011.gada 17.martam televīzijas dekoders atradās kamerā, pievienots pie kameras televizora. Ne retāk kā 1 reizi mēnesī, kamerā tika izdarīta plānotā kratīšana un apskate. Cietuma administrācija pusotra gada laikā nekādus iebildumus šajā sakarā neizteica savukārt, kad 2011.gada sākumā pieteicējs ar sūdzībām un iesniegumiem centās aizstāvēt savas tiesības, cietuma administrācija nolēma viņam atriebties, izņemot dekoderu un „Lattelecom” karti.
[2.3] Minēto iestādes prettiesisku rīcību pieteicējs 2011.gada 13.aprīlī apstrīdēja Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Atbildētāja atstāja sūdzību bez izskatīšanas un atbildi nesniedza. Sakarā ar to, ka pieteicējs bija izsaukts pie cietuma administrācijas darbinieka, viņš uzzināja, ka sūdzība atstāta bez izskatīšanas. Ar Centrālcietuma klaji aizskarošu prettiesisku rīcību pieteicējam netika izsniegts lēmums, lai palielinātu stresa sajūtu un nodarītu personisku kaitējumu.
[2.4] Nogaidot likumā noteikto laiku, pieteicējs atkārtoti vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar 2011.gada 24.maija iesniegumu, lūdzot izskaidrot, kādēļ vēl joprojām nav sniegta atbilde uz 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu. Uz ko tika saņemts lēmums.
[2.5] Ieslodzījuma vietu pārvaldes prettiesisko rīcību pieteicējs 2011.gada 29.jūlijā pārsūdzēja Tieslietu ministrijā. Ar Tieslietu ministrijas valsts sekretāra 2011.gada 23.augusta lēmumu Nr.1-4.1/138 Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcība tika atzīta par prettiesisku, 2011.gada 1.jūlija lēmums Nr.1/12-J/2557 ,,Par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas” tika atcelts un uzdots viena mēneša laikā izskatīt pieteicēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu pēc būtības.
[2.6] Ar Lēmumu sūdzība tika prettiesiski un nepamatoti noraidīta.
[2.7] Pieteicējs, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 4.augusta spriedumā lietā „Kadikis pret Latviju”, 1991.gada 29.novembra spriedumā lietā „The Valley Developments Ltd. un citi pret Īriju” un spriedumā lietā „Podkolzina pret Latviju” paustajām atziņām, uzskata, ka prettiesiski novilcinot sūdzības izskatīšanu par gandrīz 6 mēnešiem, ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13.pants.
3.lappuse no 10
[2.8] Pieteicējs, atsaucoties uz Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 28.oktobra lēmumā lietā Nr.A42528108 un 2010.gada 11.oktobra nolēmumā lietā Nr.AA43-3108-10/2 paustajām atziņām, norāda, ka galvenais princips, kas izriet no Eiropas cietumu noteikumiem, ir tāds, ka valstij ieslodzītajam, kas pieder pie valodas minoritātēm, jānodrošina iespēja ar valsts nodrošināta kvalificēta tulka palīdzību iesniegt apstrīdēšanas iesniegumus par ieslodzījuma vietas administrācijas lēmumiem. Ieslodzītie atrodas īpašā stāvoklī, kas uzliek par pienākumu valsts pārvaldei arī veikt īpašus pasākumus, lai apmierinātu ieslodzīto vajadzību pēc tulka pakalpojumiem, kas ir priekšnoteikums, lai ieslodzītajam pastāvētu reālas iespējas savu tiesisko interešu aizsardzībai iesniegt sūdzības par ieslodzījuma vietas administrācijas lēmumiem un faktisko rīcību. Līdz ar to valsts pārvaldes iestāžu galīgie lēmumi, ar kuriem atteikts skatīt pēc būtības šādu ieslodzīto apstrīdēšanas iesniegumus, kuriem pati valsts nav nodrošinājusi tulkojumu no svešvalodas uz valsts valodu nav atzīstami par tiesiskiem, jo šādi minētie ieslodzītie tiek gan diskriminēti pēc valodas, gan ari viņiem tiek liegta tālāk pieejai tiesai.
Tādējādi ir noticis Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.panta pārkāpums.
[2.9] Ieslodzījuma vietu pārvalde burtiski, nevis saskaņā ar tiesību normu jēgu piemērojusi Ministru kabineta 2007.gada 27.novembra noteikumu Nr.800 „Izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.800) 4.pielikuma 10.punktu. Lai arī dekoders „TV Star” un „Lattelecom” virszemes televīzijas karte nav tieši minēta to priekšmetu sarakstā, kurus apcietinātajiem ir tiesības glabāt, ir jāievēro apstāklis, ka 2009.gadā Latvijas televīzijas kompānijas uzsākušas pāreju uz digitālo apraidi, līdz ar to pēc digitālās apraides ievešanas analogā signāla uztveršanas principa televizori bez attiecīga dekodera vispār nevar būt derīgi televīzijas raidījumu skatīšanai. Tādējādi mazgabarīta televizora neatņemama sastāvdaļa ir nepieciešamā ierīce, kas ļauj izmantot televizoru.
[2.10] Centrālcietuma administrācijas apzināta rīcība un attiecīgs Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums, kas acīmredzami pieņemts nolūkā aizsargāt savus kolēģu likumpārkāpēju intereses, viennozīmīgi atzīstams par prettiesisku. Ar minēto prettiesisko rīcību tika būtiski pārkāptas pieteicēja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantā noteiktās pamattiesības, proti, tika aizskartas tiesības saņemt informāciju bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Kā arī pārkāptas 13. un 14.pantā noteiktās pamattiesības.
Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu tika izdarīts būtisks personisks kaitējums, kas novērtējams Ls 1000 apmērā (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-161/2011, Nr.A42519807 17.punktā izdarītos secinājumus).
[3] 2012.gada 6.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētājas paskaidrojums par pieteikumu. Ieslodzījuma vietu pārvalde pieteikumu neatzīst un lūdz tiesu to noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā jau norādītajiem apsvērumiem, papildus paskaidrojot turpmāk minēto.
[3.1] Noteikumu Nr.800 4.pielikuma 10.punkts neparedz ieslodzītajiem tiesības glabāt un/vai izmantot kamerā personīgus televīzijas dekoderus ar televīzijas kartēm, paredzot tikai
4.lappuse no 10
personīga mazgabarīta televizora (ekrāna izmērs līdz 50 cm pa diagonāli), televizoram pievienojamo videospēļu, mazgabarīta ledusskapja un radiouztvērēja izmantošanu.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmo daļu Ieslodzījuma vietu pārvaldei un tās struktūrvienībām ir pienākums savas funkcijas pildīt, ievērojot normatīvo aktu prasības. Rīgas Centrālcietuma administrācijai bija pienākums nepieļaut neatļauto priekšmetu izmantošanu izmeklēšanas cietumā. Līdz ar to Rīgas Centrālcietuma administrācija, izņemot pietiecējam piederošo televīzijas dekoderu ar televīzijas karti, rīkojās tiesiski un saskaņā ar normatīvo aktu prasībām.
[3.2] Aizliegums ieslodzītajiem izmantot cietumā personīgus televīzijas dekoderus ar personīgajiem televīzijas kartēm pamatots ar to, ka personīga televīzijas dekodera izmantošanas gadījumā cietuma administrācijai ir apgrūtināta to televīzijas kanālu kontrole, ko skatās ieslodzītie, jo personīgais televīzijas dekoders ļauj uztvert daudz plašāku televīzijas kanālu klāstu, tajā skaita arī ārzemju kanālus. Līdz ar to, šajā gadījumā pastāv reāla iespēja, ka ieslodzītajiem var būt pieejami erotiskā un/vai pornogrāfiskā rakstura televīzijas kanāli, kā arī televīzijas kanāli un raidījumi par cīņas sporta veidiem, kurus ieslodzītajiem skatīties aizliegts.
[3.3] Katrā ieslodzījuma vietā ieslodzītajiem tiek nodrošināta iespēja skatīties visus populārākos Latvijas televīzijas kanālus, kā arī citus televīzijas kanālus, centralizēti, izmantojot katrā ieslodzījuma vietā esošus tehniskus līdzekļus. Rīgas Centrālcietumā ieslodzītajiem visās kamerās dienas kārtībā paredzētajā laikā administrācija, izmantojot iekšējo televīzijas kabeļu tīklu, nodrošina bez maksas skatīties nacionālos televīzijas kanālus (LTV1, LTV7, TV3 un LNT), ka arī apmēram 14 ārzemju televīzijas kanālus. Iepriekš minēto televīzijas kanālu uztverei un skatīšanai ieslodzītajiem nav nepieciešamības izmantot personīgos dekoderus.
[3.4] Naktsmiera laikā televīzijas pārraides signālu iekšējā televīzijas kabeļu tīklā Rīgas Centrālcietumā izslēdz, savukārt personīgais televīzijas dekoders dotu iespēju skatīties televizoru arī naktsmiera laikā, kas ir vēl viens iemesls, lai ieslodzītajiem neatļautu izmantot personīgo televīzijas dekoderu.
Pieteicējam, atrodoties Rīgas Centrālcietumā, ir tiesības un iespēja skatīties televīzijas kanālus un iegūt informāciju par Latvijā un pasaulē notikušo, neizmantojot personīgo televīzijas dekoderu.
[3.5] Rīgas Centrālcietuma administrācija, izņemot pieteicējam piederošo televīzijas dekoderu, nav pārkāpusi pieteicēja Satversmes 100.pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantā garantētas tiesības, nav pasliktinājusi pieteicēja tiesisko stāvokli un nav liegusi pieteicējam iespēju skatīties televīzijas kanālus. Tādējādi, ar minēto rīcību pieteicējam netika un nevarēja būt nodarīts morālais kaitējums, un nav tiesiska pamata atlīdzināt pieteicējam nodarīto kaitējumu Ls 1000 apmērā.
[3.6] Konkrētās lietas ietvaros nav pamata vērtēt kādā veidā pieteicējs ieguva televīzijas dekoderu un cik ilgu laiku viņš to izmantojis līdz dienai, kad viņam to izņēma, jo minētajai informācijai nav būtiskas nozīmes lietā.
[4] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz tajā norādītajiem argumentiem, papildus norādot, ka antena, pults un dekoders ir televizora sastāvdaļa.
Atbildētājas pārstāvis pieteikumu neatzina, atsaucoties uz paskaidrojumos norādīto.
5.lappuse no 10
Motīvu daļa
[5] Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums ir daļēji apmierināms.
[6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 89.pantu faktiskā rīcība ir iestādes darbība publisko tiesību jomā jebkurā citādā veidā, nevis izdodot administratīvo aktu, ja privātpersonai uz šo darbību ir tiesības vai tai šīs darbības rezultātā ir radies vai var rasties tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Par faktisko rīcību atzīstamas arī iestādes darbības, kas neatkarīgi no iestādes nodoma rada tādas faktiskās sekas, kuru rezultātā privātpersonai ir radies vai var rasties būtisks tiesību aizskārums. (..)
Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību, kā arī iestādes sniegta izziņa.
Pēc Rīgas Centrālcietuma /kamera/ pārmeklēšanas tika izņemts pieteicējam piederošs televīzijas dekoders ar ,,Lattelekom” karti, par ko tika sastādīts kameru un telpu kratīšanas protokols Nr.1192 un personisko mantu pieņemšanas akts Nr.1240 (lietas 74. un 75.lapa).
Minēto priekšmetu izņemšanu atbildētāja pamato ar Noteikumu Nr.800 4.pielikuma 10.punktu, kurš neparedz apcietinātajiem tiesības glabāt un/vai izmantot kamerā personīgus televīzijas dekoderus ar televīzijas kartēm.
[7] Saskaņā ar Noteikumu Nr.800 34.2.punktu apcietinātajam ir aizliegts glabāt naudu, vērtspapīrus, dārgmetālus, dārgakmeņus un to izstrādājumus, kā arī mantas, izstrādājumus un vielas, kuras nav minētas šo noteikumu 4.pielikumā.
Noteikumu Nr.800 4.pielikumā ir noteikts to priekšmetu un pārtikas produktu saraksts, kurus apcietinātajam ir tiesības glabāt. Saskaņā ar minētā pielikuma 10.punktu apcietinātajam ir tiesības glabāt mazgabarīta televizoru (ekrāna izmērs līdz 50 cm pa diagonāli), televizoram pievienojamās videospēles, mazgabarīta ledusskapi un radiouztvērēju.
Kā redzams no minētā, tad televīzijas dekoders ar televīzijas karti tiešā tekstā nav minēts glabāšanai atļauto priekšmetu sarakstā. Līdz ar to tiesai jānoskaidro, kas ir dekoders un kur to pielieto.
Lietā nav strīda, ka pieteicējam tika izņemts dekoders un „Lattelecom” virszemes televīzijas karte (lietas 74.lapa).
„Lattelecom” interneta vietnē ir norādīts, ka televīzijas dekoders ir nepieciešams televizoriem, kuros nav iebūvēts MPEG-4 dekoders, lai raidīto ciparu signālu televizors varētu pārvērst tam atbilstošā formātā (sk. http://www.lattelecom.lv/majai/virszemes_tv_new/iekartas/, aplūkots 25.02.2013.). Citā interneta vietnē ir norādīts, ka dekoders ir ierīce, kas signālu pārveido citādā signālā. Lai skatītos virszemes TV, ir nepieciešams MPEG-4 dekoders. Jaunākajos televizoros parasti dekoders jau ir iebūvēts, bet vecākos nē. Bet, lai skatītos maksas kanālus, tāpat nepieciešama viedkarte (http://www.dekoderi.lv/, aplūkots 25.02.2013.).
6.lappuse no 10
No minētā secināms, ka dekoders ir ierīce, kas ciparu signālu televizorā pārvērš atbilstošā formātā. Televizoriem ar jau iebūvētu digitālās televīzijas dekoderi nav nepieciešams pieslēgt ārējo dekoderi. Ārējais dekoders jāpieslēdz tikai vecākiem televizoriem, signāla pārveidošanai. Tātad dekoders ir televizora palīgierīce, raidītā ciparu signāla pārvēršanai atbilstošā formātā.
[8] Nosakot cilvēktiesību aizskāruma būtiskumu, jāņem vērā konkrētās personas statuss, apstākļi, kādos persona atrodas, kā arī citi faktori, kas var liecināt par cilvēktiesību aizskāruma būtiskumu katrā konkrētā gadījumā (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-348/2006 11.punktu, 2007.gada 14.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-186/2007 7.punktu, 2007.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-404/2007 11.punktu).
Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikuma Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas Cietumu noteikumiem (turpmāk – Eiropas Cietumu noteikumi) 24.10.apakšpunktā noteikts, ka ieslodzītajiem atļauj regulāri interesēties par sabiedriskajām aktualitātēm, t.sk. arī klausoties radio vai televīzijas pārraides, izņemot atsevišķus gadījumus, kad tiesu iestāde to uz noteiktu laiku ir īpaši aizliegusi. No minētā izriet, ka ieslodzītajām personām ir plašas tiesības saņemt sabiedriski aktuālo informāciju, t.sk. ar televīzijas starpniecību.
Tiesas ieskatā, iepriekš minētās ieslodzīto personu tiesības ir attiecināmas arī uz apcietinājumā esošajām personām, it sevišķi ņemot vērā, ka apcietinātās personas drīkst pakļaut tikai tādiem pamattiesību ierobežojumiem, kas ir absolūti nepieciešami, lai nodrošinātu apcietinājuma mērķa sasniegšanu un nodrošinātu kārtību ieslodzījuma vietā (sk. Satversmes tiesas 2009.gada 23 aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10.punktu).
Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tādējādi ar vārda brīvību ir saprotamas ne tikai tiesības runāt, rakstīt vai citādā veidā izteikties izplatot informāciju, bet arī tiesības brīvi lasīt, klausīties un citādā veidā iepazīties ar informāciju un viedokļiem. Līdz ar to atzīstams, ka personas informācijas ieguves tiesību ierobežošana, tostarp informācijas, kas tiek izplatīta ar plašsaziņas līdzekļiem, tiesas ieskatā ir vērtējama Satversmes 100.panta tvērumā, proti, kā Satversmes 100.pantā nostiprināto cilvēktiesību – tiesības uz vārda brīvību (tiesības brīvi iegūt informāciju) – pārkāpums.
[9] Saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13.panta pirmās daļas 10.punktu apcietinātajam ir tiesības izmantot personisko mazgabarīta sadzīves tehniku — televizoru (ekrāna izmērs līdz 50 cm pa diagonāli) un tam pievienojamās videospēles, kā arī ledusskapi, ūdens sildāmās ierīces, radiouztvērēju (bez balss ieraksta iespējām). Kopējais individuālajā lietošanā izmantojamās sadzīves tehnikas svars nedrīkst pārsniegt 30 kilogramus.
Tātad tiesības izmantot personisko televizoru (ekrāna izmērs līdz 50 cm pa diagonāli) ir noteiktas likumā. Televizora izmantošana nepārprotami ir saistīta televīzijas pārraižu uztveršanu un skatīšanos – tās ir apcietinātās personas tiesības izmantot personisko televizoru informācijas iegūšanai. Savukārt, lai televīzijas translācijas uztvertu, ir nepieciešams dekoders. Līdz ar to tiesa atzīst, ka dekoders, ja tas jau nav iebūvēts televizorā, un televīzijas karte ir
7.lappuse no 10
televizora sastāvdaļa, kas nodrošina televīzijas translāciju uztveršanu. Tādejādi, atņemot pieteicējam dekoderu un televīzijas karti, tiek ierobežotas apcietinātās personas tiesības izmantot personisko televizoru televīzijas pārraižu skatīšanai un informācijas iegūšanai.
Tiesa arī norāda, ka Noteikumu Nr.800 30.punkts noteic, ka nav pieļaujama Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13.panta pirmās daļas 10.punktā minētās sadzīves tehnikas izmantošana naktsmiera, skaitliskās pārbaudes, darba un mācību laikā. Ja apcietinātais pārkāpj noteikumus, kas reglamentē televizoru, radiouztvērēju vai citu elektroierīču lietošanas kārtību, izmeklēšanas cietuma administrācija ir tiesīga uz laiku līdz diviem mēnešiem izņemt attiecīgo sadzīves tehniku un nodot to glabāšanā izmeklēšanas cietuma noliktavā.
No minētās normas izriet, ka apcietinātais pats ir atbildīgs par sadzīves tehnikas izmantošanas laiku – tā ir viņam pieejama visu laiku. Bet tas, vai televizoru neskatās naktsmiera laikā, jau ir kontroles jautājums.
Tiesas ieskatā liegums apcietinātajai personai iegūt informāciju, tostarp ar televīzijas starpniecību, ir uzskatāms par Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteikto tiesību uz vārda brīvību (tiesības brīvi iegūt informāciju) ierobežojumu (sal. Senāta 2012.gada 17.februāra lēmumu lietā Nr.SKA-330/2012).
Līdz ar to tiesa cietuma administrācijas rīcību, atņemot pieteicējam dekoderu un televīzijas karti, atzīst par prettiesisku.
[10] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Administratīvā procesa likuma 92.pantā noteikts, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 4.panta pirmajā daļā noteikts, ka iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. No minētā, kā arī Administratīvā procesa likuma 92.panta izriet, ka viens no zaudējumu tiesiskajiem pamatiem ir prettiesiska faktiskā rīcība.
Atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmajai daļai personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm.
Atlīdzinājuma likuma 11.panta otrajā daļā noteikts, ka personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Privātpersonai ir pienākums norādīt personiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru un to pamatot.
[11] Pieteicējs ir lūdzis tiesu atlīdzināt personisko kaitējumu Ls 1000 apmērā. Kā norādīts pieteikumā, kaitējums radies gan ar Centrālcietuma administrācijas faktisko rīcību,
8.lappuse no 10
izņemot televīzijas dekoderu, gan atbildētājas prettiesisku rīcību, neizskatot pieteicēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu, kurā tika apstrīdēta dekodera izņemšana (lietas 2.-4.lapa).
[11.1] Attiecībā uz kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar dekodera izņemšanu, pieteicējs atsaucas uz to, ka viņam tika liegts saņemt informāciju bez iejaukšanās no valsts institūciju puses.
Lietā nav strīda, ka kamerā, kurā izmitināts pieteicējs, ir pieejama kabeļtelevīzija. Šo iejaukšanos no valsts puses pieteicējs pamato ar to, ka kabeļtelevīzijā viņš var skatīties tikai cietuma administrācijas piedāvātos kanālus. Savukārt, skatoties ar dekoderu aprīkotu televizoru, viņš pats izvēlas, kādus raidījumus skatīties.
Tiesa konstatē, ka pieteikumā nav konkretizēts, attiecībā tieši uz kādiem raidījumiem un televīzijas pārraidēm pieteicējs ir izjutis šo ierobežošanu. Līdz ar to, izvērtējot pieteicēja aizskarto tiesisko interešu nozīmīgumu un aizskāruma smagumu, tiesa ņem vērā apstāklis, ka pieteicējam bija pieejama kabeļtelevīzija. Tātad pieteicējam nebija liegtas tiesības iegūt informāciju – tās tikai bija ierobežotas ar cietuma administrācijas piedāvāto televīzijas kanālu skaitu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka pieteicēja tiesību aizskārums nav bijis būtisks. Konkrētajā situācijā būtu piemērojama Atlīdzināšanas likumā paredzētā faktiskā stāvokļa atjaunošana, kāda bija pirms zaudējuma nodarīšanas, proti, televīzijas dekodera un televīzijas kartes atdošana pieteicējam.
[11.2] Attiecībā uz pieteicēja 2011.gada 13.aprīļa iesnieguma neizskatīšanu tiesa konstatē turpmāk minēto.
Ieslodzījuma vietu pārvaldē 2011.gada 15.aprīlī tika saņemta pieteicēja 2011.gada 13.aprīļa sūdzība saistībā ar dekodera atņemšanu krievu valodā (lietas 68.-71.lapa). 2011.gada 17.maijā atbildētāja sūdzību atstāja bez izskatīšanas trūkumu novēršanai, nosakot viena mēneša termiņu iesnieguma iesniegšanai valsts valodā (lietas 72.-73.lapa). 2011.gada 1.jūlijā atbildētāja iesniegumu atstāja bez izskatīšanas (lietas 16.lapa). Pieteicējs ar sūdzību par to, ka 2011.gada 13.aprīļa iesniegums nav izskatīts, vērsās Tieslietu ministrijā. Tieslietu ministrija ar 2011.gada 23.augusta lēmumu Nr.1-4.1/138 uzdeva Ieslodzījuma vietu pārvaldei viena mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas izskatīt pieteicēja 2011.gada 13.aprīļa iesniegumu pēc būtības (lietas 14.-15.lapa).
Administratīvā procesa likuma 93.panta otrā daļa noteic, ja administratīvo aktu vai faktisko rīcību var pārsūdzēt tiesā bez apstrīdēšanas vai ja zaudējumus vai kaitējumu nodarījusi augstāka iestāde apstrīdēšanas procesā, pieteikumā par administratīvā akta vai faktiskās rīcības pārsūdzēšanu vienlaicīgi var prasīt arī atlīdzinājumu.
Konkrētajā lietā Ieslodzījuma vietu pārvalde pieteicēja sūdzību apstrīdēšanas procesā ir izskatījusi tikai pēc Tieslietu ministrijas uzdotā. Līdz ar to jautājums par atlīdzinājums par kaitējumu, ko nodarījusi augstāka iestāde apstrīdēšanas procesā, ir piekritīgs tiesai.
[11.3] Valsts valodas likuma 10.panta otrā daļa noteic, ka valsts iestādes no personām pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā. Izņēmumus, kad pieļaujama arī dokumentu iesniegšana svešvalodā, noteic minētā panta otrā, trešā un ceturtā daļa, kā arī var noteikt citi likumi. Tostarp panta otrajā daļā ir uzskaitīti tie gadījumi, uz kuriem noteikums par dokumentu iesniegšanu valsts valodā neattiecas. Proti, pienākums iesniegt dokumentus valsts valodā neattiecas uz personu iesniegumiem policijas un ārstniecības iestādēm, glābšanas dienestiem
9.lappuse no 10
un citām iestādēm steidzamos medicīniskās palīdzības izsaukuma gadījumos, noziegumu izdarīšanas vai citu likumpārkāpumu gadījumos, kā arī tad, kad tiek izsaukta neatliekamā palīdzība ugunsgrēka, avārijas vai citos nelaimes gadījumos.
No minētā izriet, ka Valsts valodas likums pieļauj citas valodas lietošanu saziņā ar valsts iestādēm tikai izņēmuma gadījumos, kad ir ārkārtas situācija un sabiedriskās drošības un kārtības vai citu cilvēku tiesību aizsardzībai būtiskāk ir informāciju saņemt, nevis norādīt uz iesnieguma neatbilstību valodas prasībām (sk. Senāta 2012.gada 6.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-126/2012 8.punktu).
Pieteicējs 2011.gada 13.aprīlī atbildētājai sūdzējās par dekodera izņemšanu. Kā tiesa jau norādīja, dekodera izņemšana ir atzīstama par prettiesisku, bet tā būtiski neskar pieteicēja tiesības, jo V.J. bija pieeja kabeļtelevīzijai. Tiesas ieskatā sūdzība par dekodera izņemšanu atbilstoši Valsts valodas likuma 10.panta otrajai daļai nav pielīdzināma ārkārtas situācijai, kuras novēršanai persona var vērsties iestādē steidzamos medicīniskās palīdzības izsaukuma gadījumos, noziegumu izdarīšanas vai citu likumpārkāpumu gadījumos. Tādejādi sūdzība par dekodera izņemšanu nav uzskatāma par šādu izņēmuma gadījumu.
No Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem izriet valsts pienākums nodrošināt tulka pakalpojumus apstākļos, ja ieslodzītie valsts valodas nepārvaldīšanas dēļ nespēj īstenot tiesības uz savu interešu aizsardzību valsts pārvaldes iestādēs atbilstoši Valsts valodas likuma prasībām.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka neviena Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ietvertā norma negarantē valodas brīvību kā tādu, un jo īpaši tiesības izteikties savā izvēlētajā valodā sarakstē ar valsts institūcijām (sk. 2002.gada 10.janvāra lēmumu lietā „Kozlovs pret Latviju”, 2006.gada 30.novembra sprieduma lietā „Dmitrijevs pret Latviju” 85.punktu).
[11.4] Kā izriet no Atlīdzināšanas likuma 1.panta pirmās daļas likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.
Atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmā daļa noteic, ka tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība — objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.
Atbilstoši Valsts valodas likuma 10.panta otrajai daļai valsts iestādes no personām pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā. Pieteicējs šo prasību neizpildīja. Tādejādi tiesa nekonstatē tiešu cēloņsakarību starp iestādes rīcību, atstājot sūdzību bez izskatīšanas, un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām. Turklāt pieteicējs nav arī norādījis, kāds tieši kaitējums viņam ir radīts. Konkrētajā lietā pieteikumu un citus lūgumus tiesai pieteicējs ir iesniedzis valsts valodā. Līdz ar to tiesa nesaskata pamatojumu, kas ir liedzis pieteicējam iesniegt sūdzību valsts valodā arī atbildētājai.
10.lappuse no 10
Ņemot vērā minēto, tiesa noraida lūgumu par personiskā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies saistībā ar pieteicēja 2011.gada 13.aprīļa iesnieguma izskatīšanu.
[12] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts (..), tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu (..).
Tiesa konstatē, ka pieteicējs 2012.gada 18.aprīlī ir samaksājis valsts nodevu Ls 20
apmērā (lietas 61.lapa).
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251., 255.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda:
daļēji apmierināt V.J. pieteikumu.
Atzīt par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību, 2011.gada 17.martā izņemot V.J. piederošo televīzijas dekoderu „TV Star” un „Lattelecom” televīzijas karti.
Uzlikt par pienākumu Rīgas Centrālcietuma administrācijai nekavējoties no sprieduma spēkā stāšanās brīža atdot V.J. piederošo televīzijas dekoderu „TV Star” un „Lattelecom” televīzijas karti.
Uzlikt par pienākumu atbildētājai – Latvijas Republikai – atlīdzināt V.J., personas kods /personas kods/, samaksāto valsts nodevu Ls 20 (divdesmit latu) apmērā.
Noraidīt V.J. pieteikumu pārējā daļā.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā pieņemšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese (personiskais paraksts) R.Migla
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas tiesnese R.Migla
Rīgā 2013.gada 26.februārī