Rīgas tiesu nams Administratīvā rajona tiesa

tiesnesei Ingai Putrai

Administratīvā apgabaltiesa

Prasītājs: Viktora Jeronoviča pk 260762-13009,

kas tiek turēts Rīgas Centrālcietumā

Atbildētājs: Ieslodzījuma vietu pārvalde,

Stabu iela 89, Rīga, LV1009

                2011.gada 16. novembrī

BLAKUS SŪDZĪBA

par 2011.gada 3.novembra Administratīvās rajona tiesas tiesneses I. Putras lēmumu, kas tika saņemts 2011.gada 7. novembrī

[1] Lēmums ir nelikumīgs un nepamatots, kā arī izveido manas pamattiesības, kas apstiprinātās ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13.pantu to kopsakarā ar Satversmes 105.pantu nepamatoto aizskāruma gadījumu, un proti;

[2] Tiesnese pamato savu lēmumu ar norādījumiem, ka „Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments jau iepriekš ir atzinis, ka aizliegums ieslodzītajai personai lietot personisko televizoru būtiski neierobežo personas cilvēktiesības (sk. Senāta 2009.gada 23.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-181/2009 10.punktu). Šādu secinājumu Senāts izdarījis, ņemot vērā to, ka saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.⁴panta devīto daļu notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, ir cita starpā tiesības ar cietuma darbinieku starpniecību saņemt grāmatas cietuma bibliotēkā, kā arī dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā cietuma darbinieku klātbūtne.”

Kā arī, tiesnese norada uz to, ka „Tā kā aizliegums ienest personisko televizoru nerada būtisku cilvēktiesību ierobežojumu, tad attiecīgi arī aizliegums ienest televīzijas dekoderu konkrētajā gadījumā acīmredzami nevar radīt šādu ierobežojumu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 18.februāra lēmumu lietā Nr.SKA-0374/2011 11. punktu).”

[2.1] Pirmkārt tiesneses atsaukums uz kaut kādas „slepenus” (jo minētas lēmums nav publicētas; sk.; http://www.tiesas.lv/index.php?id=3377 un http://www.tiesas.lv/index.php?id=3299 un http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department3/2011/) „Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmumu” nevar būt atzīstams par korektiem, jo prasītājam, kā arī citiem Latvijas iedzīvotajam – nav iespējas pārbaudīt tiesas citējumā patiesību un īpaši novērtēt vai minētas citējumi nav izrautas no Senāta nolēmuma konteksta.

[2.2] Otrkārt, saskaņā ar Senāta 2009.gada 23.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-181/2009 saturu secināms, kā minēta lietā tika izskatīts „notiesātajā personās” tiesības, kas ir pakļauts soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē noteiktiem ierobežojumiem. Līdz ar to tiesas ieskats viennozīmīgi atzīstams par nepamatotu un nelikumīgu, jo lietā nav strīda, ka Prasītājs – nav notiesātājs. Tieši to kopsakarā ar EIROPAS PADOME MINISTRU KOMITEJA Ieteikuma Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem, kas atteicas pie ieslodzītajām personām „nevainīguma statusā”. Ka to norādījusi Satversmes tiesa: „vēl nenotiesājās personas drīkst pakļaut tikai tādiem pamattiesību ierobežojumiem, kas ir absolūti nepieciešami, lai nodrošinātu apcietinājuma mērķa sasniegšanu un nodrošinātu kārtību ieslodzījuma vietā” (sk. 2009. gada 23. aprīlī Latvijas Republikas Satversmes tiesa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10.punkta). Kā arī 2001.gada 19.decembrī Latvijas Republikas Satversmes tiesa sprieduma lietā Nr. 2001 – 05 – 03 6.punkta ir norādīts, ka „Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumu 91.punkts noteic, ka pret personām, kuras uzskatāmas par nevainīgām līdz to vainas pierādīšanai, pieļaujami vienīgi tādi ierobežojumi, kas nepieciešami kriminālprocesuālo darbību veikšanai un ieslodzījuma vietas drošības garantēšanai.” Tādējādi, saskaņā ar minēta Senāta lēmuma secinājumiem:

[9] Senāts iepriekš savā praksē ir atzinis, ka Administratīvā procesa likuma izpratnē svarīgi ir konstatēt cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu attiecībā pret konkrētu personu, proti, jāņem vērā personas statuss, apstākļi, kādos konkrētā persona atrodas, un citi faktori, kas katrā konkrētā gadījumā var būt svarīgi, lemjot jautājumu, vai lēmums vai rīcība būtiski skar konkrētās personas cilvēktiesības. Ieslodzījumā esošajām personām jābūt nodrošinātam noteiktam cilvēktiesību minimumam, kas personai nevar tikt atņemts, lai nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu izturēšanos attiecībā pret to (sk., Senāta 2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-348/2006 11.punktu, 2007.gada 14.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-186/2007 7.punktu, 2007.gada 15.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-404/2007 11.punktu).

Attiecībā uz personām, kam atņemta brīvība, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pants uzliek valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt, lai visi ieslodzītie tiktu turēti apstākļos, kas ir savienojami ar cilvēka cieņu, lai soda izpildes veids nepakļautu attiecīgo personu tādas intensitātes grūtībām vai pārbaudījumam, kas pārsniedz neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni un lai, ņemot vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība un labklājība tiktu adekvāti nodrošinātas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 2.decembra sprieduma lietā „Farbtuhs pret Latviju” 51.punktu, 2002.gada 15.jūlija sprieduma lietā „Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punktu).

[10] Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.⁴panta devīto daļu notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē (par kādu uzskatāms arī pieteicējs, kas notiesāts ar brīvības atņemšanu uz mūžu), ir cita starpā tiesības ar cietuma darbinieku starpniecību saņemt grāmatas cietuma bibliotēkā, kā arī dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā cietuma darbinieku klātbūtnē.

Ievērojot minētajā tiesību normā noteikto, Senāta ieskatā, liedzot pieteicējam lietot personisko televizoru, netiek pārkāptas pieteicēja tiesības uz informāciju par notiekošo Latvijā un pasaulē, jo pieteicējam ir likumā noteiktās tiesības dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā, kā arī ir tiesības izmantot bibliotēku.

Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka aizliegums pieteicējam lietot personisko televizoru būtiski ierobežo pieteicēja cilvēktiesības.”; var pamatoti secināt, ka tiesa izmanto judikatūras atziņas, kas nedrīkst būt piemērojamās konkrētajā lietā. Līdz ar to tiesas lēmumu šajā daļā nevar atzīt par likumīgu un pamatotu.

[2.3] Tieši pēc minēto apsvērumu tiesneses secinājumi par to, ka „Tā kā aizliegums ienest personisko televizoru nerada būtisku cilvēktiesību ierobežojumu, tad attiecīgi arī aizliegums ienest televīzijas dekoderu konkrētajā gadījumā acīmredzami nevar radīt šādu ierobežojumu”, jo pieteicējam ir tiesības „dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā cietuma darbinieku klātbūtne.”, atzīstami par lietas tiesiskajām apstākļiem neatbilstošiem, jo Sodu izpildes kodeksa tiesību normas nedrīkst būt piemērojamas šajā lietā sakarā ar to ka pieteicēja tiesības un pienākumi ir noteiktas ar CITIEM normatīviem aktiem, proti, Apcietinājumā turēšanas kārtības likums 13.pantu (Apcietinātā tiesības) 1.daļas 10.punktu: Apcietinātajam ir tiesības: 10) izmantot personisko mazgabarīta sadzīves tehniku — televizoru, ka arī ar 2007.gada 27.novembrī Ministru kabineta noteikumi Nr.800 „Izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumi”, kas vispār nepieredz iespēju izmeklēšanas cietumā „dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā”.

[2.4] Vēl jo vairāk, tiesnese acīmredzami pavērš īgi norādījusi uz to apstākļi, ka „58.kamerā, kurā ir izvietots pieteicējs, ir ievilkts televīzijas kabelis un ir pieslēgta kabeļtelevīzija”, līdz ar ko, tiesneses ieskatā - nav konstatējams, ka „pieteicējam būtu aizliegts skatīties 58.kamerā ievilkto kabeļtelevīziju un līdz ar to Centrālcietuma faktiskā rīcība, izņemot televīzijas dekoderu „TV Star", Lattelekom" televīzijas karti, barošanas bloku un austiņas, nerada būtisku pieteicēja cilvēktiesību ierobežojumu”. Saskaņā ar APL 153.panta (Pamats atbrīvošanai no pierādīšanas) noteikumiem, nav jāpierada vispārzināmo faktu, ka Latvijā nepastāv BEZMAKSAS kabeļtelevīzijas. Līdz ar to, neizvērtējot pieteicēja finansiālās iespējas, tiesneses ieskatu par to, ka kabeļtelevīziju varētu skatīt - Centrālcietumā 58. kamera - bez maksas veidā, nevar atzīt par likumīgu un pamatotu, līdz ar ko lēmums ir atceļams.

[2.5] 2007.gada 6.novembrī Administratīvā rajona tiesa spriedumā lieta Nr.42410606 7.2.punkta ir noteikts, ka „Latvijas Republikas Satversmes 105.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības drīkst ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Lietā nav strīda, ka ar Atbildētāja rīcības tika būtiski pārkāptas pietecēja tiesības uz īpašuma izmantošanu, proti, televīzijas dekoderu „TV Star" ar Ls 49.20 vērtību, ka arī, ne mazāk, ka Ls 4.50 (dekodera izmantošanas apmaksa par 2011.gada martu) atsavināšana. Saskaņa ar Satversmes 116.panta noteikumiem - Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes ... simtajā, pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13.pantu (Apcietinātā tiesības) 1.daļas 10.punktu: tiek noteiktas apcietinātajā tiesības: 10) izmantot personisko mazgabarīta sadzīves tehniku — televizoru. Tādejādi Atbildētājam, saskaņa ar APL 11., 12. un 13.pantas prasībām bija pienākums izdarīt lēmuma tiesiskuma un samērīguma apsvērumus, īpaši ņemami vērā Satversmes 105.panta noteiktas tiesības iespējamo aizskārumu. Ka to ir norādīts 2008.gada 8.septembrī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments lēmuma lieta SKA-575/2008, Nr.A42491406 11.punkta „. Pamattiesības īstenošanas prettiesiska liegšana, iestādei neizdarot tiesiskuma un samērīguma apsvērumus, per se ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums.” Līdz ar to tiesas lēmumu šajā daļā nevar atzīt par likumīgu un pamatotu.

[3] Saskaņa ar augstāk minēto un vadoties pēc LR APL 317.p., 318.p., 319.p., 323.p.,

lūdzu:

1) Atcelt 2011.gada 16.novembra Administratīvās rajona tiesas tiesneses I. Putras lēmumu, ar kuru tika atteikts pieņemt pieteikumu un nodot jautājumu jaunai izskatīšanai tajā tiesā, kas lēmumu pieņēmusi.

Prasītājs                                                                                            Viktors Jeronovičs