http://rusblogi.delfi.lv/BCCINFO/apelacijas-sudziba-par-centra-rajona-tiesneses-iveta-stuberovskas-21-06-2011-spriedumu-lieta-c27165110/

Abrenes iela 3, Rīga, LV1050

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas

(tiesnesei I. Stuberovskai)

Civillieta Nr.C27165110

Rīgas Apgabaltiesai

Brīvības bulvārī 34, Rīgā, LV-1886

Prasītājs – Boriss Klopcovs, pk 181151-13001,  

Kauņas iela 61-2, Daugavpils, LV5417

            2011.gada 24-25.jūlijā Nr. F4564

Apelācijas sūdzība

        par 2011 .gada 21 .jūnijā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas (tiesneses I. Stuberovskas) spriedumu

            [1] Spriedums nav taisnīgs un nav pamatots vairāku iemeslu dēļ, līdz ar to pārsūdzams pilnā apjomā.

            [2] Pirmkārt, taisot spriedumu, tiesa neņēma vērā Administratīvā procesa likuma (turpmāk arī - APL) 1.panta trešā daļas 5.punktu, kas nosaka, ka „Administratīvais akts nav: 5) kriminālprocesuāls lēmums un tiesas nolēmums.” Lietā nav strīda, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldei (turpmāk arī - IeVP) ar Specializētā vairāku nozaru prokuratūras (turpmāk arī - SVNP) pavadvēstuli tika pamatoti pārsūtīts kriminālprocesuālais iesniegums Kriminālprocesa likuma (turpmāk arī - KPL) 369.panta otrās daļas 1.punkta kārtībā, par krimināllietas ierosināšanu par noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 205.pantā, 319.panta pirmajā daļā ( lietas 75.-76.lapas). Līdz ar to, tiesneses ieskatu par to, ka izmeklēšanas (izziņas) iestādes darbības, kas veiktas kriminālprocesa ietvaros, var nosaukt par „valsts pārvaldes iestāde faktisko rīcību” nevar atzīt par pamatotu un likumīgu, jo tas ir pretrunīgs ar, jau minēto, APL 1.p.3.d. 5.punkta prasībām. Ar vairākkārtiem Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmumiem, apspriežot jautājumu par iespēju pārbaudīt APL ietvaros izziņas un prokuratūras iestādes rīcību, kas tika veikta sakara ar Kriminālprocesuālā rakstura personas iesniegumus, ir galīgi noteikts, ka „vērā ņemams tas, ka jautājums par ieslodzītā iesnieguma [par krimināllietas ierosināšanas B.K.] - ir kriminālprocesuālas dabas un līdz ar to tas nav pakļauts administratīvo tiesu kontrolei. Tādējādi administratīvo tiesu kontrolei nav pakļauta prokuratūras [šī gadījumā - izziņas iestādes B.K.] rīcība, kas saistīta ar personas sūdzības izskatīšanu. Tāpat administratīvo tiesu kontrolei nav pakļauta prokuratūras rīcība, neizskatot pēc būtības pieteicēja sūdzību par Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu, ar kuru pieteicēja sūdzība iepriekš minētajā jautājumā ir atstāta bez izskatīšanas.” (sal. Ar 2008.gada 29.decembrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments kopsēdē lēmuma lietā Nr. SKA-775/2008, A70138086 4.3.punktu). Vēl jo vairāk, ar 2008.gada 11.janvāra Austākas tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta sprieduma lietā Nr. SKA-47/2008 ir noteikts, ka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa trešās sadaļas desmitā nodaļa (109.pants) regulē krimināllietas ierosināšanu, tostarp arī personu pieteikumu izskatīs kuros ir norādīts uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Līdz ar to, saņemot tiesā pieteikumu par prokurora rīcību, Administratīvo lietu departamenta ieskatā tiesai ir jāvērtē, vai pārsūdz rīcība ir veikta valsts pārvaldes jomā, vai arī tā ir veikta, īstenojot tiesu varai pieši kompetenci, konkrētajā gadījumā, izlemjot iesniegumu par krimināllietas ierosināšanu. Administratīvo lietu departaments piekrīt Administratīvās apgabaltiesas secinājumam, ka tas apstāklis, ka prokuratūras amatpersonas nav pieņēmušas vienu no kriminālprocesuālajiem lēmumiem, kas minēti Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 109.panta otrajā daļā, bet sniegušas atbildi, nepadaros sniegto atbildi par faktisko rīcību. (sk. arī - PILNĪGI VIENĀDO pēc būtības - Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta sprieduma lietā Nr. SKA-424/2007, Nr. C27149304). Kā arī, izskatot līdzīgo lietu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 25.oktobrī sprieduma lietā Nr. SKA-42/2007 10. punktā ir noteikusi „Izvērtējis kasācijas sūdzību, apgabaltiesas spriedumu, pieteikumu, kā arī pieteicēju saraksti ar Valsts policiju un Iekšlietu ministriju, Senāta Administratīvo lietu departaments atzīst, ka tiesvedība šajā lietā daļā par atlīdzinājumu par Jūrmalas policijas pārvaldes rīcību, Iekšlietu ministrijas 2005.gada 2.decembra lēmuma Nr.1/58-1743-1003-B un 2006.gada 11.janvāra lēmuma Nr.6 atcelšanu un morālā kaitējuma, kas nodarīts ar 2006.gada 11.janvāra lēmumu Nr.6, atlīdzinājumu ir izbeidzama, jo pieteikums šajā daļā nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā. [10.1] Kā jau Senāta Administratīvo lietu departaments iepriekš atzinis, prasījums par atlīdzinājumu nav patstāvīgs prasījums tādā ziņā, ka persona administratīvajā tiesā var prasīt nevis vienkārši atlīdzinājumu kā tādu neatkarīgi no kaitējuma avota, bet tikai atlīdzinājumu par tādu kaitējumu, kas nodarīts ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību (sk., piemēram, 2007.gada 11.maija sprieduma lietā Nr.SKA-364/2007 17.punktu). Šis secinājums izriet gan no Administratīvā procesa likuma būtības procesuāli reglamentēt administratīvi tiesiskas attiecības starp valsti un personu, gan arī konkrētāk no šā likuma 92.panta, saskaņā ar kuru ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par, tai skaitā, morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Tātad vispirms, lai varētu jautājumu par atlīdzinājumu izvērtēt administratīvā procesa ietvaros, ir jākonstatē, ka kaitējuma esamība tiek pamatota ar rīcību, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām.

            [10.2] Kā secināms gan no apgabaltiesas sprieduma, gan pieteikuma, gan pieteicēju apsvērumiem, kas izteikti Valsts policijai un Iekšlietu ministrijai, šīs lietas pamatā ir jautājums par atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas abiem pieteicējiem nodarīts ar Jūrmalas pilsētas policijas pārvaldes rīcību. Šī rīcība izpaudusies kā bezdarbība, saprātīgā termiņā nepabeidzot kriminālprocesu krimināllietā.

            Senāta Administratīvo lietu departaments atzīst par pamatotu apgabaltiesas secinājumu, ka izziņas izdarītāja bezdarbība, neveicot kādas kriminālprocesuālas darbības, nav ne administratīvais akts, ne faktiskā rīcība. Proti, šīs ir darbības, kas veiktas krimināltiesisko, bet ne administratīvi tiesisko attiecību ietvaros. Šādu darbību tiesiskuma izvērtēšana nav administratīvo tiesu kompetencē, jo atbilstoši Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmajai daļai administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros. No šā secinājuma, ievērojot iepriekš 10.1.apakšpunktā teikto, izriet nākamais, ka administratīvo tiesu kompetencē nav arī pārbaudīt, vai šāda rīcība radījusi kaitējumu, par ko būtu piešķirams atlīdzinājums.

            Līdz ar to tiesvedība attiecībā uz prasījumu par atlīdzinājumu saistībā ar Jūrmalas pilsētas policijas pārvaldes rīcību ir izbeidzama, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 1.punktu, jo lieta šajā daļā nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā. Pirmkārt, nav šaubu, ka persona tiesības uz atlīdzinājumu var pamatot vienīgi ar Satversmes 92.panta trešo teikumu, saskaņā ar kuru nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Kā atzinusi Satversmes tiesa, šī norma kā jebkura cilvēktiesību norma, ir piemērojama tieši un nepastarpināti (sk. Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra sprieduma lietā Nr.2001-07-0103 1.punktu). Tomēr šī atziņa nenozīmē, ka persona pati var izvēlēties, kura procesa ietvaros tā īstenos Satversmē noteiktās tiesības uz atlīdzinājumu. Kā jau iepriekš atzīts, administratīvajā procesā jautājums par atlīdzinājumu nav izvērtējams citādi kā administratīvi tiesisko attiecību kontekstā. [10.3.3] Ievērojot minēto, atzīstams, ka tiesvedība pieteikuma daļā par šā sprieduma 10.3.1.apakšpunktā minētajiem prasījumiem ir izbeidzama, pamatojoties uz Administratīvā procesa 282.panta 1.punktu.”

[2.1] Saskaņa ar KPL 373.panta (Atteikšanās uzsākt procesu) noteikumiem; Ja procesuāli pilnvarota amatpersona konstatē, ka nav pamata kriminālprocesa uzsākšanai, tā pieņem lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā, un par to paziņo personai, kura iesniedza ziņas par iespējamu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, izņemot ārstniecības personas vai iestādes. Saskaņa ar minētas panta 5. daļu; Lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu šā likuma 369.panta otrās daļas 1., 2. un 4.punktā minētās personas 10 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas var pārsūdzēt prokuroram, ja lēmumu pieņēmis izmeklētājs. Līdz ar to atzīstams par nepamatotu tiesneses ieskats par to, ka „Saskaņā ar šo noteikumu 14.punktu pārvaldes priekšnieka izdotos administratīvos aktus un faktisko rīcību persona var apstrīdēt Tieslietu ministrijā; Tieslietu ministrijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā”.

            [2.2] Lietā nav strīdā par to, ka atteikums sniegt atbildi uz ieslodzīto svešvalodā iesniegto iesniegumu publisko tiesību jomā ar Latvijas tiesas judikatūru ir galīgi atzīts par prettiesisku (sk. lietas materiāliem pievienoto 2010.gada 27.aprili Administratīva apgabaltiesa lēmuma lieta Nr.A42661508, AA43-1518-09/10 9.punktu). Vēl jo vairāk, lietā vispār nevar būt strīda par to, ka IeVP ir apdomīgi pārkāpusi Cilvēktiesību un Pamatbrīvību Aizsardzības Konvencijas 6.p. 3.d. (e)punkta prasības, to kopsakarība ar Latvijas Kriminālprocesa likuma normas. Ka arī, lieta nevar būt strīda par IeVP motīviem, jo izskatot iesnieguma saturu un būtību, IeVP pamatoti (jo minētai jautājums tika pārsūdzēts ne mazāk, ka 12-15 reizes, t.sk. daļa no šis sūdzības tika pārbaudīta prokuratūrā un IeVP! B.K.) konstatējusi, ka iesniegumā norādītie faktiskie apstākli pilnīgi atbilst patiesībai. Sakarā ar to, lieta nevar būt strīda par IeVP rīcības apdomīgu ļaunprātīgumu, nolūkā aizvest no atbildības savus kolēģus no Jelgavas cietumā administrācijas, kas patiešām izdarījusi kriminālā rakstura nodarījumu.

            [3.3] Tādējādi lietā ir būtiskais tiesiskais aspekts, proti, vai Latvijas vispārējas jurisdikcijas tiesā ir aizsargāmas personas aizskartas Konstitucionālās tiesības. Konkretizējot tiesiskas apstākļus būtību, lietā ir strīds – vai Latvijā patēšam darbojos Satversmes 92.panta pirmais un trešais teikumi. Saskaņā ar Satversmes tiesas secinājumiem, to kopsakarība ar Satversmes tiesas likuma 32.pantu, „[1] Satversmes 92.panta trešais teikums paredz, ka ’’nepamatota tiesību aizskārumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu’’. Šī norma ietver vispārēju garantiju – ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir tiesības uz atlīdzību. Ka jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti. Bez tam šī norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība ir saistāma ar Satversmes 92.panta trešā teikuma tiešas piemērošanas iespēju un nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu. Ja iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizkārtas, viņš atsaucoties tieši uz Satversmes 92.panta trešo teikumu, ir tiesīgs griezties vispārējas jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga atlīdzinājuma piedziņu. . Īpaša likuma neesamība neaizkar un neierobežo iesniedzēja konstitucionālās tiesības uz tiesību aizsardzību”.(sk. Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembrī spriedums lietā Nr. 2001-07-0103 1.punktu).

            [3.4] Vēl jo vairāk, ar vairākkārtiem Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas lēmumiem ir apstiprināts civilprocesa vispārējas princips, proti, personās personas tiesības saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.pantu ir celt prasību vispārējā civilprocesuālajā kārtībā. Pēc pilnīgi līdzīgiem lietas apstāklim, 2010.gada 19.maijā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas lēmuma lietā Nr.C29559009,CA-2599/24 norādījusi: „Pirmās instances tiesa konstatēja, ka no Ieslodzījumu pārvaldes likuma 2.panta izriet, ka Latvijas Republikas Ieslodzījumu vietu pārvalde ir Tieslietu ministrijas padotībā esoša valsts pārvaldes iestāde, tādējādi minētās iestādes nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību nosaka valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma noteikumi. Rīgas apgabaltiesa secina, ka Boriss Klopcovs prasībā nav apstrīdējis iestādes administratīvo aktu, bet lūdzis atlīdzināt morālo kaitējumu, līdz ar ko viņam nevar būt liegtas tiesības celt prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.pantu, kurš nosaka, ka katrai personai ir tiesības uz savu aizskarto un apstrīdēto civilo tiesību un ar likumu aizsargāto tiesību aizsardzību tiesā. Arī Civilprocesa likuma 127.panta pirmajā daļā noteikts, ka jebkura pilngadīga un rīcībspējīga persona var celt tiesā prasību, lai aizstāvētu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības”. Pamatojoties uz to, pirmās instances tiesas nolēmums tika atzīts par nepamatotu un atcelts. Kā arī, izskatot līdzīgo jautājumu par pirmās instances tiesas tiesneses ieskatiem par to, ka „... gan Tieslietu ministrija, gan arī Ieslodzījumu vietu pārvalde uz atzīstamas par tiešās pārvaldes iestādēm, kas pieņemot lēmumus un īstenojot savu darbību, darbojas administratīvo tiesību jomā, tāpēc Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai nav pamata Civilprocesuālā kārtībā lemt jautājumu par valsts pārvaldes iestādes amatpersonas rīcības tiesiskumu un par tā rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzību, bet gan tas izlemjams Administratīvā procesa kārtībā.

Pārbaudījusi lietas materiālus, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas tiesneses lēmums atceļams un jautājums nododams jaunai izskatīšanai tai tiesai, kura lēmumu pieņēmusi.

Satversmes 92. pants paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Savukārt Civilprocesa likuma 1. pants nosaka, ka katrai fiziskai personai vai juridiskai personai ir tiesības uz aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā, tādā veidā vispārējā tiesības ierobežojot ar civilām tiesībām, kā arī nosakot kārtību kādā tās piesakāmas, t.i., ka ceļot prasību, prasītājam jāpierāda, ka: 1) viņam tādas tiesības pieder /prasības aktīvais pamats; 2) ka atbildētājs tās aizskāris vai apstrīd /prasības pasīvais pamats/, t.i. prasības aktīvā pamatā prasītājam jāpierāda visi tie viņa tiesību traucējumi no atbildētāja puses, kas izteicas atbildētāja aktīvā darbībā, uz ko tam nebija tiesību, bet prasītājam nav jāpierāda tiesību traucējumi, kas izpaudušies atbildētāja pasivitātē vai bezdarbībā.

Kā izriet no iesniegtā prasības pieteikuma, konkrētā gadījumā Nauris Rakuzovs lūdzis pakļaut tiesu varas kontrolei valsts rīcību, kas vērsta uz morāla kaitējuma esamības nodibināšanu un atlīdzības noteikšanu. Tādējādi secināms, ka N.R. prasības pieteikuma pamatā ir civiltiesisks strīds par morāla kaitējuma atlīdzināšanu.

Kā tas pamatoti norādīts blakus sūdzībā, tad prasītājs nav lūdzis izvērtēt valsts iestādes pieņemtā nolēmuma tiesiskumu, tāpēc nav pamata arī atteikumam pieņemt prasību uz tā pamata, ka strīds nav attiecināms uz civilo tiesību aizskāruma nodibināšanu, bet gan būtu risināms administratīvā kārtībā.

Civillietu tiesu kolēģijas ieskatā nav apšaubāma prasības iesniedzēja tiesības civiltiesiskā kārtā prasīt kompensāciju par morālu kaitējumu, kā tas vairākkārt arī atzīts judikatūrā.

Šādos apstākļos Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas tiesnese, atsakot pieņemt prasības pieteikumu ir nepareizi piemērojusi tiesību normas, kas novedis pie nepamatota lēmuma pieņemšanas, līdz ar to Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses 2011. gada 8.aprīļa lēmums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai tai tiesai, kura lēmumu pieņēmusi.”

[3.5] Spriedumā pamatojumā, tiesnese atsaucas uz - it, ka - „līdzīga satura pieteikumus, piemēram, Administratīvās rajona tiesas 2009. gada 15.decembra spriedums lietā Nr.A42515508, 2010. gada 7.decembra spriedums lietā Nr.A421013009, 2011. gada 31.janvāra spriedums lietā Nr.A42984709”. Pirmkārt, minētajam administratīva rajona „tiesas” nolēmumiem nevar būt judikatūras nozīmi.

Otrkārt, viena no minētajiem lietam ar Nr. A42515508 – tas ir tieši lieta pēc mana prasības pieteikumā un tajā lietā nekāda veida nav izvirzīts jautājums par izziņas iestāde darbības tiesiskuma pārbaudīšanu Valsts valodā likuma, vai Kriminālprocesa likuma izpratnē.

Treškārt, divus citus norādītas lietas nav atrādami vispārpieejama www.tiesas.lv mājas lapā (http://www.tiesas.lv/index.php?id=3479 2010. gada 7.decembra Administratīvās rajona tiesas spriedumus saraksts, un http://www.tiesas.lv/index.php?id=3526 t.i. 2011. gada 31.janvāra Administratīvās rajona tiesas spriedumus saraksts) un līdz ar atzīstams, ka tiesnese norādījusi uz kaut kādus „Slepenus” tiesas nolēmumus, kas nedrīkst būt pārbaudāmas, un līdz ar to nedrīkst būt izvirzīts, ka lēmuma pamatojums.

Visbeidzot, ka to noteikusi Satversmes tiesa „publiska rakstura lietas, kurās priekšroka ir sabiedrības interesēm, nevar uzskatīt par civiltiesiskām lietām Konvencijas izpratnē. Piemēram, lēmumi, kas saistīti ar nodokļiem, imigrāciju un emigrāciju, vīzas izsniegšanu vai vēlēšanu tiesībām. Tāpat APK un APL ietvertie tiesību pārkāpumi pret tiesisko kārtību, kam nepiemīt krimināltiesību sfērai raksturīgās pazīmes, kā arī, nepiemīt civillietas pazīmes, netiek aptverti ar Konvencijas 6.pantu un Satversmes 92.pantu”-sal. ar 2002.gada 20.jūnijā Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2001-17-0106 6.3.punktu. Tādējādi administratīva tiesas nolēmums nav atzīstams par „TAISNĪGAS TIESAS NOLĒMUMU” Satversmes 92.pantā izpratnē (ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā). Sakarā ar to, kā arī vadoties pēc daudz kārtiem Senāta Administratīvo lietu departamenta atzinumiem; „administratīvā procesa tiesā būtība ir pārbaudīt, vai, īstenojot valsts varu attiecībā uz personu valsts pārvaldes jomā, attiecīgā amatpersona vai institūcija ir rīkojusies atbilstoši tiesību normām”. Proti, „administratīvais process ir tiesībaizsardzības mehānisms”, Satversmes 104.panta to kopsakarība ar Konvencijas 13.panta ietvariem. Līdz ar to, tiesneses lēmums, kas pēc to tiesisku nozīmē, aizliedz man pieejamību vispārējas jurisdikcijas tiesai, bet norada uz iespēju vērsties pie nacionālo tiesībaizsardzības mehānismu, pēc to būtību aizskar manas Konstitucionālās tiesības, kas noteiktas ar Satversmes 92.pantu. līdz ar to pārsūdzēto tiesas spriedumu nevar atzīt par atbilstošu CPL 1.p. 1.d. prasībam.

 [4] Saskaņā ar minēto un vadoties pēc Civilprocesa likuma 34.p. 4.d., to kopsakarā ar43.p. 4.d un 413. – 417.pp.;

lūdzu:

1) atbrīvot no valsts nodevas par apelācijas sūdzības iesniegšanu tiesā, saskaņā ar manu grūto materiālo stāvokļi, kas apliecināts ar Daugavpils pilsētas domes Sociālo lietu pārvaldes 2011.gada 14.jūnijā Izziņas Nr. 01-01/4321 par atbilstību trūcīgas personas statusam.

2) atcelt 2011.gada 21.jūnijā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses I. Stuberovskas spriedumu pilnīgi un nodot jautājumu jaunai izskatīšanai tai tiesai, kas nolēmumu pieņēmusi;

            Prasītājs                                                                                 /Boriss Klopcovs/

            Pielikumā:

            1. 2011.gada 14.jūnijā Daugavpils pilsētas domes Sociālo lietu pārvaldes 2011.gada 14.jūnijā Izziņas Nr. 01-01/4321 kopija par atbilstību trūcīgas personas statusam – 1 lapas.