Nr.A42446907  SKA - 249/2011

SPRIEDUMS

Rīgā 2011.gada 1.jūlijā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

piedaloties pieteicējam Naurim Rakuzovam un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes - Ieslodzījuma vietu pārvaldes - pārstāvei N.K.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc N.R. pieteikuma par Rīgas Centrālcietuma administrācijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, kā arī zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar N.R. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 9.novembra spriedumu.

          Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs N.R. sūdzējās, ka ieslodzījuma vietā pietiekamā apmērā nesaņem higiēnas preces (zobu suku, zobu pastu un tualetes papīru), kā arī tādu uzturu, kas atbilstu viņa reliģiskajai pārliecībai - islāmam (ēdienu bez gaļas, olu un zivju izstrādājumiem). Pieteicējs iesniedza pieteikumu par faktisko rīcību un atlīdzinājuma piešķiršanu. Tiesvedības laikā pieteicējs norādīja, ka pieņēmis budismu un turpina atteikties no gaļas lietošanas uzturā.

[2] Administratīvā rajona tiesa ar 2008.gada 8.maija spriedumu atzina par prettiesisku higiēnas preču neizsniegšanu. Spriedums šajā pieteikuma daļā stājies spēkā. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 9.novembra spriedumu pieteicējam piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums Ls 100 apmērā par ilgstošu higiēnas preču nesaņemšanu, bet tiesvedība daļā par faktisko rīcību, neizsniedzot pieteicējam reliģiskai pārliecībai atbilstošu uzturu, izbeigta.

Tiesa spriedumā norādījusi, ka pieteicējs sākotnēji prasījis morālā kaitējuma atlīdzinājumu Ls 100 apmērā, bet to palielinājis līdz Ls 5000 apelācijas instancē. Šāds palielinājums nav pieļaujams, jo ir jauns prasījums, kuru saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 302.panta otro daļu vairs nevar pieteikt.

Savukārt tiesvedība daļā par reliģiskai pārliecībai atbilstoša uztura izsniegšanu un atlīdzinājumu izbeigta, jo tiesa apšaubīja, ka pieteicēja atteikšanās no gaļas balstītos reliģijā. Tiesa secināja, ka nevienas reliģijas (kristietība, islāms, budisms), kurām pieteicējs ir sekojis, kanoni neaizliedz lietot uzturā gaļu. Tā kā pieteicējs arvien ir izvēlējies gaļu nelietot, pieteicējs veģetārismu piekopj neatkarīgi no attiecīgās reliģiskās mācības kanoniem. Pieteicējam veģetārisms ir vērtība pati par sevi, un viņa prasība par veģetāro uzturu nav saistīta ar reliģisko pārliecību. Valsts nevar ierobežot personas tiesības brīvi ticēt vai neticēt veģetārisma idejai un praktizēt to vai nepraktizēt, tajā pašā laikā valstij nav pienākuma gādāt, lai persona tiktu nodrošināta ar pārliecībai atbilstošu pārtiku, tostarp gadījumā, ja persona tiek turēta apcietinājumā vai soda izciešanas vietā.

[3] Pieteicējs iesniedzis kasācijas sūdzību. Pieteicējs norāda, ka tiesa nepareizi piemērojusi Administratīvā procesa likuma 294.panta ceturto daļu, kas dod iespēju apelācijas instances tiesā palielināt prasāmā atlīdzinājuma apmēru. Tiesas piešķirtais atlīdzinājums neatbilst pārkāpuma smagumam. Prasījumā par veģetārā uztura nenodrošināšanu tiesa nepareizi interpretējusi reliģijas brīvības saturu un arī nav ievērojusi iepriekš šajā lietā taisītā Senāta sprieduma atziņu, ka reliģiskai pārliecībai atbilstoša uztura lietošana ietilpst reliģijas brīvības tvērumā.

Motīvu daļa I

[4] Administratīvā procesa likuma 249.pants ietver procesuālo tiesību pamatprincipu - dispozitivitāti (iudex ne eat ultra petitia partium): tiesa taisa spriedumu par pieteicēja norādīto pieteikuma priekšmetu, nepārsniedzot prasījuma robežas.

[5] Prasījums ir tiesības prasīt no citas personas noteiktu darbību vai atturēšanos no darbības. Prasījums ir precīzi jānorāda pieteikumā, lai tā apmierināšanas gadījumā to varētu izpildīt. Tāpat prasījuma robežas jānorāda pieteikumā, lai lietas dalībnieki varētu apzināties lietas iznākuma risku un efektīvi izmantot savas procesuālās tiesības aizstāvēt sevi.

[6] Administratīvā procesa likuma 186.panta otrās daļas 6.punkts noteic, ka pieteikumā tiesai norāda prasījuma summu, ja pieteikumā ietverts prasījums atlīdzināt zaudējumus. Ar jēdzienu „zaudējumi" likumā saprotami mantiskie zaudējumi. To apmērs pieteicējam ir precīzi jāaprēķina un jānorāda pieteikumā. Mantisko zaudējumu aprēķinātā summa ir zaudējumu atlīdzinājuma prasījuma robeža. Mantisko zaudējumu atlīdzinājuma prasījuma gadījumā tiesa nevar piespriest vairāk par to zaudējumu summu, kuru pieteicējs norādījis pieteikumā.

[7] Turpretim Administratīvā procesa likuma 186.panta trešās daļas 2.punkts paredz, ka pieteikumā var norādīt prasījuma summu, ja pieteikumā ietverts prasījums atlīdzināt personisko kaitējumu. Šāda tiesiskā pienākuma formulējuma atšķirība no Administratīvā procesa likuma 186.panta otrās daļas 6.punkta atrodama tajā, ka Administratīvā procesa likuma 97.pants norāda uz civiltiesību principiem, kuri ievērojami, nosakot personiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru. Civillikuma 1635.panta otrās daļas otrais teikums noteic, ka atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Tātad pieteikumā norādītajam morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēram nav izšķirošas nozīmes prasījuma robežu nospraušanā, jo tiesa var noteikt atlīdzības apmēru pēc sava ieskata.

Pieteicējs var norādīt pieteikumā morālā kaitējuma atlīdzinājuma zemāko robežu, taču tas neierobežo pieteicēju izteikt apsvērumus par lielāku atlīdzinājuma summu.

[8] Administratīvā procesa likuma 294.panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt pieteikuma priekšmetu vai pamatu, ietvert jaunus prasījumus, kas nav pieteikti pirmās instances tiesā. Tā kā morālā kaitējuma atlīdzinājuma summa pieteikumā nav uzskatāma par prasījuma robežu, tad nav šķēršļu pieteicējam apelācijas instancē izteikt argumentus par lielāku atlīdzinājuma summu.

Izskatāmajā lietā tiesa nepareizi interpretējusi Administratīvā procesa likuma 294.panta pirmo daļu, uzskatot morālā kaitējuma atlīdzinājuma summas palielinājumu par nepieļaujamu jaunu prasījumu. Pieteicējs nepareizi atsaucas uz Administratīvā procesa likuma 294.panta ceturto daļu, jo likumā minētajam pantam nav tādas daļas.

Motīvu daļa II

[9] Latvijas Republikas Satversmes 99.pants noteic ikvienam tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Noteikta dzīvesveida piekopšana var būt pamatota gan ar reliģisku pārliecību, gan arī ar cilvēka apziņu. Tā tas ir arī veģetārisma gadījumā. Veģetārisms var būt daļa no reliģiska pasaules uzskata, kuru piekopjot cilvēks demonstrē noteiktu reliģisko normu ievērošanu (sk. plašāk Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 7.decembra sprieduma lietā Jakobski pret Poliju (pieteikuma Nr.18429/06) 42.-45.punktu). Veģetārisms var būt arī daļa no cilvēka apziņas, kas varbūt tieši nav saistīta ar noteiktu reliģisku uzskatu, bet kas neatzīst dzīvnieku nogalināšanu, izmantošanu izpētē un viņu lietošanu uzturā (sk. Sachs M. (Hrsg.) Grundgesetz. Kommentar. 5.Aufl., München: Beck, 2009, Art.4, Rn 85).

Izskatāmajā lietā apgabaltiesa ir apšaubījusi pieteicēja veģetārisma piekopšanu reliģisku uzskatu dēļ, taču tiesa nav vērtējusi, vai pieteicēja uzskati nav daļa no valsts aizsargātās ikviena cilvēka apziņas brīvības.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

nosprieda

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 9.novembra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs senators      (paraksts)                                J.Neimanis

Senatore                                                  (paraksts)                                            V.Krūmiņa

Senatore                                                  (paraksts)                                            R.Vīduša