Lieta Nr.A42519807, Nr.SKA - 161/2011
SPRIEDUMS
Rīgā
2011.gada 18.februārī
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta
Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:
senatore D.Mita senatore V. Kakste senatore V. Krūmiņa
rakstveida procesā izskatīja S.D. un
Ieslodzījuma vietu pārvaldes kasācijas sūdzības par Administratīvās
apgabaltiesas 2010.gada 29.septembra spriedumu administratīvajā lietā, kas
ierosināta, pamatojoties uz S.D.
pieteikumu par Ieslodzījuma vietu
pārvaldes faktisko rīcību un morālā kaitējuma atlīdzināšanu.
Aprakstošā
daļa
[1] Pieteicējs S.D. no
2006.gada 6. līdz 16.oktobrim atradās Jēkabpils cietuma soda izolatorā,
izciešot disciplinārsodu, pamatojoties uz Jēkabpils cietuma priekšnieka
2006.gada 6.oktobra lēmumu.
[2] Pieteicējs iesniedza Administratīvajā rajona tiesā
pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību un atlīdzinājuma
par morālo kaitējumu 15 000 latu apmērā
noteikšanu. Pieteikumā norādīts, ka no 2006.gada 6. līdz 11.oktobrim kamerā
Nr.1 un no 2006.gada 11. līdz 16.oktobrim kamerā Nr./kameras numurs/ ik rīta skaitliskās pārbaudes laikā cietuma uzraugi
pavēlēja pieteicējam izģērbties kailam nepiemērotās telpās citu uzraugu un
notiesāto klātbūtnē. Akts par personas pilnu pārmeklēšanu netika sastādīts.
Visi kamerā esošie notiesātie vienlaicīgi tika izģērbti kaili, turklāt
kratīšanas procesā piedalījās arī cietuma operatīvie darbinieki.
[3] Ar Administratīvas rajona
tiesas 2009.gada 19.oktobra spriedumu pieteikums apmierināts daļēji, Jēkabpils
cietuma administrācijas faktiskā rīcība atzīta par prettiesisku un uzlikts
pienākums pieteicējam atlīdzināt morālo kaitējumu 1000 latu.
[4] Izskatījusi Ieslodzījuma
vietu pārvaldes apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2010.gada
29.septembra spriedumu pieteikumu apmierināja daļēji. Tiesa atzina par
prettiesisku Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību un uzlika par
pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt pieteicējam morālo kaitējumu 110 latu apmērā, ka arī uzlika pienākumu Ieslodzījuma
vietu pārvaldei rakstveidā atvainoties pieteicējam. Spriedums pamatots ar tālāk
norādītajiem argumentiem.
[4.1] No Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izriet,
ka arī apcietinājumā esošas personas pilnīga pārmeklēšana var būt nepieciešama,
lai sasniegtu kādu no minētajiem mērķiem. Vienlaikus jāņem vērā, ka cietuma
darbiniekiem pilnīga pārmeklēšana jāveic atbilstošā veidā; nav pieļaujama
pārmeklēšanas veikšana nepieņemamā veidā (patvaļīgi), pārkāpjot pārmeklēšanas
parastās kārtības nepieciešamās robežas un pārsniedzot to pazemojuma līmeni, ko
pārmeklēšana parasti neizbēgami ietver. Pretējā gadījumā tiek pārkāpts Eiropas
Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Eiropas
Cilvēktiesību konvencija) 3.pants.
Jāņem vērā, ka intīmo ķermeņa daļu pārbaude pilnīgas pārmeklēšanas
laikā ir pieļaujama vienīgi tad, ja ir absolūta nepieciešamība, ņemot vērā
konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, un ja ir pārliecinošs un sevišķs pamats
aizdomām, ka ieslodzījumā esošā persona varētu slēpt sava ķermeņa intīmajās
daļās aizliegtus priekšmetus vai vielas.
[4.2] No lietas materiāliem un
atbildētājas paskaidrojumiem neizriet, ka bija iestājušies pieteicēja pilnīgās
pārmeklēšanas priekšnoteikumi, proti, ka pastāvēja pamatotas aizdomas par to,
ka pie soda izolatorā esošās ieslodzītās personas atrodas priekšmeti, mantas,
vielas vai izstrādājumi, kurus aizliegts glabāt ieslodzījuma vietā.
Konkrētajā gadījumā ieslodzītās personas kratīšanas
protokols nav ticis sastādīts, kā arī iestāde nav iesniegusi citus
pierādījumus, ka šādas kratīšanas veikšanai bija izdots ieslodzījuma vietas
priekšnieka, viņa vietnieka vai ieslodzījuma vietas priekšnieka dežūrējošā
palīga rīkojums.
Turklāt jāņem vērā, ka notiesātais, atrodoties soda
izolatorā, ir izolēts no saskarsmes ar apkārtējiem un viņam ir ierobežota
iespēja nodot vai saņemt jebkādus neatļautus priekšmetus. Vairākkārtējo (11
reizes) pieteicēja pilnīgo kratīšanu rezultātā aizliegtie priekšmeti pie viņa
netika atrasti.
Pieteicēja iepriekš izdarītie
režīma pārkāpumi cietumā paši par sevi nevarēja būt pamats aizdomām, ka pie
viņa atrodas priekšmeti, mantas, vielas vai izstrādājumi, kurus aizliegts
glabāt ieslodzījuma vietā. Pieteicēja izdarītais disciplīnas pārkāpums bija
pamats viņa ievietošanai soda izolatorā, un tas pats par sevi nevarēja būt
iemesls viņa regulārai pilnīgai pārmeklēšanai.
[4.3] Attiecībā uz kratīšanas norisi augsta ticamības
pakāpe piešķirama pieteicēja apgalvojumam, ka viņa pilnīgā kratīšana notikusi
citu notiesāto klātbūtnē. Turklāt pilnīgā kratīšana pretēji Ieslodzījuma vietu
pārvaldes 2006.gada 9.marta kārtības Nr.1/12-1 „Kratīšanas kārtība ieslodzījuma
vietās" 15.punkta prasībām nenotika tam speciāli paredzētā telpā.
[4.4] Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto
zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešo un ceturto daļu maksimālais
morālā kaitējuma atlīdzinājums pieļaujams apmērā līdz 3000 latu, turklāt morālā kaitējuma patstāvīgs vai
papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.
Izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, secināms, ka
pieteicēja ciešanas un pazemojumu nepārprotami radīja iestādes prettiesiskā
rīcība, katru rītu 11 dienas skaitliskās pārbaudes laikā nepamatoti veicot
pieteicēja pilnīgo kratīšanu, liekot viņam izģērbties kailam citu ieslodzīto
personu klātbūtnē. Jāņem vērā arī apstāklis, ka pieteicējam kā īpaši pakļautai
personai nebija iespēju iebilst pret minētajām darbībām, citastarp netika
sastādīts personas kratīšanas protokols, un, neskatoties uz pieteicēja
iebildumiem, minētās darbības turpinājās.
Lai gan iestādes prettiesiskā rīcība ir radījusi
pieteicējam morālo kaitējumu, atzīstams, ka šis kaitējums nav smags.
[5] Pieteicējs iesniedzis
kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā par
atlīdzinājumu. Sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem.
[5.1] Tiesa nav ievērojusi Administratīvā procesa
likuma 302.pantā noteiktā lietas izskatīšanas robežas, jo uzlikusi pienākumu
atbildētājai atvainoties, attiecīgi samazinot morālā kaitējuma atlīdzības
apmēru naudā, kaut gan pieteicējs šādu lūgumu nebija izteicis. Atvainošanās
nevar dot gandarījumu attiecībā uz tiem cilvēkiem (kameras biedriem un
apsargiem), kas bija liecinieki pieteicēja pazemojumam.
[5.2] Tiesa nepareizi piemērojusi Valsts pārvaldes
iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturto daļu, jo
spriedumā nav konstatēti tādi lietas faktiskie apstākļi, kas varētu pamatot
atlīdzinājuma samazināšanu.
[5.3] Tiesa nepamatoti
secinājusi, ka pret pieteicēju nav pieļauta atšķirīga attieksme, jo visi soda
izolatorā esošie ieslodzītie tika vienlīdz pakļauti pilnīgai kratīšanai,
tādējādi pieteicējam radītais morālais kaitējums nav smags. Tiesa nav ņēmusi
vērā, ka pieteicēju smagi aizskāra un pazemoja ne tikai tas, ka viņam pašam
liek citu klātbūtnē izģērbties un pakļauj pilnīgai kratīšanai, bet arī tas, ka
pieteicēja klātbūtnē šādi rīkojās arī ar citiem cilvēkiem, pieteicējam izjūtot
bezspēcību pret varas pārstāvjiem.
[6] Par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā,
kurā pieteikums apmierināts, kasācijas sūdzību ir iesniegusi arī Ieslodzījuma
vietu pārvalde. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem.
[6.1] Tiesa nav ņēmusi vērā Ieslodzījuma vietu
pārvaldes 2004.gada 29.marta instrukcijas Nr.56 „Par apcietināto un notiesāto
uzraudzības kārtību" 55.punktu, kas paredzēja soda izolatorā esošu
ieslodzīto personu kratīšanu (neprecizējot - daļējo vai pilnīgo) katru rītu
dežūrmaiņas nodošanas - pieņemšanas laikā. Savukārt no Ieslodzījuma vietu
pārvaldes 2006.gada 9.marta kārtības Nr.1/12-1 „Kratīšanas kārtība ieslodzījuma
vietās" 14.punkta izriet, ka pilnīgā ieslodzītās personas kratīšana pēc
būtības nevar būt plānota, jo lēmums par pilnīgās kratīšanas veikšanu ir
pieņemams tikai tad, ja, veicot daļēju ieslodzītās personas kratīšanu,
ieslodzītās personas uzvedība izraisa aizdomas. Līdz ar to tiesa pretēji
Administratīva procesa likuma 154.panta noteikumiem nav vispusīgi izvērtējusi
pierādījumus.
[6.2] Tiesa pārkāpusi Administratīvā procesa likuma
107.panta ceturto daļu un 114.pantu, jo izskatījusi lietu rakstveida procesā,
vienlaikus atzīstot, ka lietā nav iegūti pierādījumi tam, ka pieteicēja
kratīšanas veikšanai bija izdots Jēkabpils cietuma priekšnieka vai citas likumā
pilnvarotās personas rīkojums, un ka cietumā būtu notikusi arī kameru
kratīšana. Tiesa nav noskaidrojusi, kādā kārtībā veicama pilnīgā personas
kratīšana tajos gadījumos, ja tam paredzēta brīva telpa nav pieejama,
ievērojot, ka to nav pieļaujams īstenot gaitenī.
[6.3] Secinot, ka, nosakot atlīdzinājuma apmēru, jāņem
vērā arī personas kratīšanas protokola trūkums, tiesa nav ņēmusi vērā, ka
saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2006.gada 9.marta kārtību Nr.1/12-1
„Kratīšanas kārtība ieslodzījuma vietās" visos gadījumos, kad ieslodzītā
atrašanas vieta tiek mainīta, jāveic personas kratīšana. Papildus tiek veiktas
plānotās un ārpuskārtas personu, kameru un telpu kratīšanas. Kopējs kratīšanu
skaits sasniedz 400 - 500 reizes dienā. Tā kā sastādīt protokolus katrā
kratīšanas reizē nav praktiski iespējams, protokols tiek sastādīts tikai
gadījumos, kad tā rezultātā ir atrasts glabāšanai aizliegts priekšmets.
Motīvu
daļa
[7] Latvijas Republikas
Satversmes (turpmāk - Satversme)
95.pants cita starpā paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.
Cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta.
Cietsirdīgas un cieņu pazemojošas attieksmes aizliegums ietverts arī Eiropas
Cilvēktiesību konvencijas 3.pantā. Kā daudzkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību
tiesa, konvencijas 3.pants atspoguļo vienu no demokrātiskas sabiedrības
pamatvērtībām. Tas pilnībā aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos
neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem un personas uzvedības (sk., piemēram, 2000.gada 6.aprīļa sprieduma lietā
„Labita pret Itāliju" 119.punktu, 2001.gada 15.novembra sprieduma lietā
„Iwanczuk pret Poliju" 49.punktu).
[8] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izveidojusi gan
kvantitatīvi, gan saturiski nozīmīgu judikatūru konvencijas 3.panta
interpretācijai, kas, Senāta ieskatā, ir ievērojama, interpretējot arī
Satversmes 95.pantu.
Lai atbilstu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantam,
apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis. Minimālā
bardzības līmeņa novērtēšana ir relatīva pēc būtības, tā ir atkarīga no
konkrētās lietas apstākļiem (sk. 2001.gada
6.jūnija sprieduma lietā „Dougoz pret Grieķiju" 44.punktu). Apiešanās var būt atzīstama par pazemojošu, ja tā pati
par sevi izraisa upurī baiļu, ciešanu un pakļautības sajūtas, kas var pazemot
viņu (sk. 1978.gada 18.janvāra
sprieduma lietā „Īrija pret Apvienoto Karalisti" 167.punktu). Turklāt ir pietiekami, ja upuris ir pazemots viņa paša
acīs (sk. 1978.gada 25.aprīļa
sprieduma lietā „Tyrer pret Apvienoto Karalisti" 32.punktu). Apsverot, vai kāda īpaša apiešanās forma ir pazemojoša
konvencijas 3.panta izpratnē, jāizvērtē, vai mērķis bija konkrēto personu
pazemot vai noniecināt un vai, vērtējot pēc tās sekām, apiešanās veids aizskāra
viņa personību veidā, kas ir nesavienojams ar 3.pantu (sk. 1997.gada 16.decembra sprieduma lietā „Raninen pret
Somiju" 55.punktu). Jebkurā
gadījumā šāda mērķa trūkums nevar pilnīgi izslēgt 3.panta pārkāpuma
konstatāciju (sk. 2001.gada
19.aprīļa sprieduma lietā „Peerspret Grieķiju" 74.punktu).
[9] Ieslodzījumā esoša persona ir
neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā.
Lai kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, Satversmes 95.pants un
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pants prasa, ka apstākļiem jābūt tādiem,
kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai
attieksmei pret cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar
ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni (sk. Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā
Nr.SKA-160/2007 18.punktu). Tas
attiecas arī uz veidu, kādā pret personu izturas ieslodzījuma vietas personāls.
Tieši ieslodzījuma vietas darbinieki ir tie, kuru
ikdienas pakļautībā ir ieslodzījumā esoša persona un kuru rīkojumi
ieslodzītajam ir jāizpilda. Ieslodzījums neizbēgami ir saistīts ar pakļautības
attiecībām. Tomēr pakļautības attiecības nenozīmē patvaļīgu rīcību no ieslodzījuma
vietas darbinieku puses. Tās ir stingri reglamentētas ar ārējiem un iekšējiem
normatīvajiem aktiem un šajās attiecībās, kā jau iepriekš teikts, jāievēro
cietsirdīgas un pazemojošas attieksmes aizliegums. Personai noteiktais
kriminālsods ir tā ievietošana ieslodzījuma vietā uz noteiktu laiku un noteiktā
režīmā, bet ne tā pazemošana soda izciešanas laikā.
[10] Konkrētajā gadījumā
pieteicējs norāda uz nepamatotu un pazemojošu izturēšanos no cietuma darbinieku
puses, katru rītu pilnībā pārmeklējot pieteicēju. Pilnā pārmeklēšana nozīmē
personas pilnīgu izģērbšanos. Piespiedu izģērbšanās, it īpaši citu cilvēku
klātbūtnē, pati par sevi ir pazemojoša. Tomēr, kā atzinusi Eiropas
Cilvēktiesību tiesa, tā var būt vērsta uz leģitīmu mērķu sasniegšanu. Ieslodzītā
pilna pārmeklēšana var būt nepieciešama drošības apsvērumu dēļ. Vienlaikus
jāņem vērā, ka tai ir jābūt veiktai pienācīgā veidā (sk. 2002.gada 15.februāra sprieduma lietā „Iwanczuk pret
Poliju" 59.punktu). Vārdi
„pienācīgā veidā" nozīmē, ka ieslodzītās personas ciešanas vai pazemojums
nepārsniedz to līmeni, ko šāda veida leģitīma rīcība neizbēgami izraisa.
Pretējā gadījumā tiek pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pants (sk. 2007.gada 12.jūnija sprieduma lietā „Frérot pret
Franciju" 38.punktu).
[11] Apgabaltiesa lietā ir
konstatējusi, ka pieteicējs 11 dienas katru rītu ticis pakļauts pilnai
pārmeklēšanai, tas noticis citu ieslodzīto klātbūtnē. Apgabaltiesa arī
atzinusi, ka pārmeklēšanai nebija objektīva pamata.
Ieslodzījuma
vietu pārvalde kasācijas sūdzībā piekrīt tikai pirmajam apgabaltiesas
secinājumam - ka pieteicējs tika katru rītu pilnībā pārmeklēts. Tā apstrīd
tiesas konstatēto par to, ka pārmeklēšana notikusi, klātesot citiem kameras
biedriem, un ka tai nav bijis leģitīms mērķis.
Senāts pārvaldes apsvērumus attiecībā uz to, vai
pārmeklēšana notikusi citu kameras biedru klātbūtnē, vērtē kā mēģinājumu
pārvērtēt lietas faktiskos apstākļus, kas nav kasācijas instances tiesas
kompetencē. Izvērtējis apgabaltiesas apsvērumus, Senāts nesaskata, ka apgabaltiesa
pierādījumu novērtēšanā nebūtu ievērojusi pienākumu pierādījumus novērtēt
vispusīgi, pilnvērtīgi un objektīvi, kā to prasa Administratīvā procesa likuma
154.pants.
[12] Senāts arī piekrīt apgabaltiesas secinājumam, ka,
ņemot vērā konstatēto, pārmeklēšanai nebija objektīva pamata. Atbildot uz
pieteicēja sūdzībām, gan cietums, gan Ieslodzījuma vietu pārvalde vien
norādījusi, ka kratīšana veikta saskaņā ar pārvaldes 2006.gada 9.marta kārtību
Nr.1/12-1 „Kratīšanas kārtība ieslodzījuma vietās". Cietuma uzraugi
rakstveida ziņojumos (kuri, kā apgabaltiesa konstatējusi, ir absolūti identiski
un sastādīti pēc lietas ierosināšanas tiesā) norāda, ka, veicot daļējo
kratīšanu, radās aizdomas, ka pie pieteicēja varētu atrasties aizliegti
priekšmeti, tāpēc viņam tika veikta pilnīga kratīšana.
Kā jau iepriekš teikts, lai nekonstatētu Eiropas
Cilvēktiesību konvencijas 3.panta un Satversmes 95.panta pārkāpumu, valsts
rīcības pamatā ir jābūt leģitīmam mērķim. Lai tiesa varētu pārliecināties par
leģitīma mērķa esību, ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem. Triju uzraugu pēc
lietas ierosināšanas tiesā savstarpēji pārrakstīti ziņojumi nerada pārliecību,
ka ir bijis leģitīms mērķis katru rītu pilnībā pārmeklēt soda izolatorā esošu
personu.
[13] Iestādes atsaukšanās uz rīcības
atbilstību Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2006.gada 9.marta kārtību Nr.1/12-1
„Kratīšanas kārtība ieslodzījuma vietās" no pamatojuma viedokļa ir neko
neizsakoša. Šādi iestāde nekādā veidā nesniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc
konkrētajos faktiskajos apstākļos uzraugi pieņēmuši lēmumu pieteicēju pilnībā
pārmeklēt. Turklāt atsauce uz iekšējo normatīvo aktu nav pietiekama no likuma
atrunas principa viedokļa. Iestāde nelabvēlīgu faktisko rīcību var pamatot ar
ārējo normatīvo aktu. Iekšējais normatīvais akts ir paredzēts iestādei pašai,
tās darbiniekiem. Tas nevar būt tiesiskais pamats iestādes rīcībai attiecībā
pret personu.
[14] Ņemot vērā konstatēto, ka pieteicējs kā notiesātais bez leģitīma mērķa 11 dienas ir bijis pakļauts
pilnai pārmeklēšanai, liekot izģērbties kailam, citu personu klātbūtnē,
Senāts atzīst, ka attiecīgā valsts rīcība uzskatāma par cietsirdīgu un
pazemojošu izturēšanos. Tādējādi konstatējams Satversmes 95.panta un Eiropas
Cilvēktiesību konvencijas 3.panta pārkāpums.
[15] Apgabaltiesa ir atzinusi
cilvēktiesību pārkāpumu, bet, nosakot atlīdzinājumu, uzskatījusi, ka radītais morālais kaitējums nav
smags. Apgabaltiesa norādījusi, ka lietā nav konstatējami īpaši apstākļi
(piemēram, nepamatota intīmo ķermeņa daļu pārbaude, nepiedaloties ārstniecības
personālam), turklāt nav uzskatāms, ka attiecīgās darbības veiktas ar mērķi
radīt pieteicējam nepilnvērtības sajūtu, pazemot vai noniecināt, arī pārējie
soda izolatorā esošie ieslodzītie bijuši pakļauti pilnīgai pārmeklēšanai tāpat
kā pieteicējs.
Senāts nevar pievienoties šim apgabaltiesas
secinājumam.
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto
zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmā daļa paredz, ka morālo kaitējumu nosaka atbilstoši
aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā
aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko
pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā
gadījumā būtiskus apstākļus.
Konkrētās lietas kontekstā jāatceras, ka valsts
pienākums ir aizsargāt cilvēka godu un cieņu. Cietsirdīga un pazemojoša
izturēšanās ir aizliegta un nav pieļaujama nekādos apstākļos. Personas pilnīga
izģērbšanās citu cilvēku klātbūtnē pret savu gribu ir pazemojoša pati par sevi.
Notiesātais kā īpaši pakļauta persona nevar iebilst attiecīgam rīkojumam, kas
rada arī bezspēcības sajūtu. Kā jau iepriekš teikts, nav nozīmes, vai persona
tika pazemota citu cilvēku acīs, pietiek ar to, ka viņa tika pazemota savās acīs. Šādas sajūtas
notiesātajam neizbēgami rodas arī tad, ja prasība izģērbties ir bijusi pamatota.
Savukārt, ja tā nav bijusi pamatota, tad, Senāta ieskatā, 11 dienas pēc kārtas
radot personai pazemojuma un bezspēcības sajūtas, ko šāda rīcība parastā
gadījumā cilvēkam izraisa, ir pamats uzskatīt, ka personai ir radīts smags morālais kaitējums.
[16] Saskaņā ar Satversmes
92.pantu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz
atbilstīgu atlīdzinājumu. Arī Administratīvā procesa likuma 92.pants paredz, ka
atlīdzinājumam ir jābūt atbilstīgam. Pēc Senāta domām, tas nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam.
Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas
aizskartas. Senāts iepriekš atzinis, ka jāņem arī vērā, ka, nosakot
atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju
par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi
atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs
(sk. 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā
Nr.SKA-104/2010 18.punktu).
Apgabaltiesas noteikto atlīdzinājumu 110 latus un
rakstveida atvainošanos, Senāta
ieskatā, nevar uzskatīt par atbilstīgu atlīdzinājumu smagam morālam kaitējumam.
Ir saprotams pieteicēja kasācijas sūdzībā norādītais, ka
rakstveida atvainošanās konkrētajā situācijā nesniedz viņam gandarījumu.
Arī atlīdzinājums naudā 110 latu apmērā
noteikts, neuzskatot kaitējumu par smagu.
[17] Ievērojot iepriekš teikto,
Senāts atzīst par pamatotu apgabaltiesas spriedumu daļā par faktiskās rīcības
prettiesiskumu, bet par
nepamatotu daļā par atlīdzinājumu.
Atlīdzinājuma
noteikšanai Senāts vērš apgabaltiesas uzmanību uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas
atzīto, ka, pat ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi
atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas
Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā
upura statusu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 34.panta izpratnē (sk. 2010.gada
20.jūlija sprieduma lietā „Ciorap pret Moldovu" 24. un 25.punktu). Līdz ar to,
nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas
noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas
ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu
nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi
Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās (sk.,
piemēram, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 19.oktobra sprieduma lietā
„Tomašič pret Horvātiju" 48.punktu).
Rezolutīvā
daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma
348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta
Administratīvo lietu departaments
nosprieda
Atstāt negrozītu Administratīvās
apgabaltiesas 2010.gada 29.septembra spriedumu daļā par Ieslodzījuma vietu
pārvaldes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, bet Ieslodzījuma vietu
pārvaldes kasācijas sūdzību šajā daļā noraidīt.
Atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā
par atlīdzinājumu un šajā daļā nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai
Administratīvajai apgabaltiesai.
