|
|
Юрипруденция Сената Верховного суда Латвии Гражданские дела
3Spr1616
SPRIEDUMS
Rīga 2010.gada 24.novembrī
Lieta Nr. SKC-233/2010
Latvijas Republikas Augstākas tiesas Senāts šāda sastāva:
tiesas sēdes priekšsēdētājs senators referents V. Jonikāns
senatore A. Briedē senatore E. Vēmuša,
atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu sakarā ar prasītāja Borisa Klopcova kasācijas sūdzību par RĪGAS apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 6.maija spriedumu Borisa Klopcova prasībā pret Latvijas Republikas Finanšu ministriju par atlīdzības piedziņu.
Aprakstošā daļa
[1] Boriss Klopcovs 2006.gada 25.maija cēlis tiesā prasību pret Finanšu ministriju, kurā, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešo teikumu. Civilprocesa likuma 5.panta piekto daļu, lūdzis piedzīt atlīdzību Ls 5100 apmērā.
Prasībā norādīts, ka Administratīvās apgabaltiesas tiesnese atteikusi izsniegt prasītājam iepriekšminētās tiesas 2006.gada 30.marta lēmuma tulkojumu prasītājam saprotamā krievu valodā, - tādējādi nepamatoti aizskarot prasītāja tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu kasācijas kārtībā. Augstāk norādīto darbību rezultātā prasītājs viņam nodarīto morālo kaitējumu noteicis Ls 5000 apmērā. Prasītājs lūdzis piedzīt arī materiālo zaudējumu Ls 100 apmērā, ko veido Ls 50 par viņa paša ieguldīto darbu pieteikuma sagatavošanā tiesai un Ls 50 par piedalīšanos šīs lietas izskatīšanā tiesā.
[2] Ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2007.gada 28.maija spriedumu prasība noraidīta
[3] Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2009.gada 6.maija spriedumu prasību noraidījusi.
Tiesa konstatējusi, ka prasītājs vēlas piedzīt morālo kaitējumu, kas viņam radies iespējamās tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, proti, tiesnesei pildot amata pienākumus.
Tiesa atzinusi, ka likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" paredz speciālu kārtību zaudējumu atlīdzināšanai, nosakot, ka personai ir tiesības celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā (5.panta trešā daļa), bet tas nenozīmē, ka prasība tiesā ceļama pret jebkuru valsts pārvaldes iestādi.
Tiesa norādījusi, ka Finanšu ministrija nevar būt atbildētāja konkrētajā lietā, turklāt prasība par atlīdzinājuma piedziņu, ja ar to domāta morālā kaitējuma atlīdzība, nav pierādīta atbilstoši Civillikuma 1635.pantam, proti, prasītājs nav pierādījis Finanšu ministrijas vainu sava prasījuma pamatojumā.
Ņemot vērā, ka prasītājs lietas materiāliem nav pievienojis Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 1996.gada 2.decembra spriedumu civillietā Nr. CA-711/2, uz kuru atsaucies prasības pieteikumā un apelācijas sūdzībā, tiesa to atzinusi par Civilprocesa likuma 110.panta pārkāpumu.
[4] Kasācijas sūdzībā prasītājs lūdzis spriedumu atcelt un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai, norādot uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.panta pirmās daļas, Latvijas Republikas Satversmes 92.panta 1.teikuma pārkāpumu, Civilprocesa likuma 74.panta otrās daļas 2., 3., 7., 8.punkta pārkāpumu.
Saskaņā ar Konvencijas 6.panta pirmo daļu personai ir tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu., Savukārt taisnīga procesa un sabiedriskās kārtības pamatnoteikums ir tiesības piedalīties lietā, bet objektīva procesa pamatnoteikums - tiesības pieteikt tiesai noraidījumu.
Minētās prasītāja Borisa Klopcova tiesības, kuras Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairakkārt atzinusi par absolūtām, ir pārkāptas, jo tiesa atteikusies nodrošināt viņa konvojēšanu uz lietas izskatīšanu tiesas sēdē, tādējādi viņš nav varējis izmantot savas procesuālās tiesības piedalīties lietas izskatīšanā un pieteikt tiesai noraidījumu.
Kasācijas sūdzības iesniedzējs norādījis, ka nav saņēmis pavēsti par lietas izskatīšanu tiesas sēdē, pretējā gadījumā, viņš nekavējoties būtu nosūtījis tiesai iesniegumu Civilprocesa likuma 74.panta septītās daļas 2.punkta (pusēm ir pienākums savlaicīgi rakstveidā paziņot par iemesliem, kuru dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdi) kārtība. Lietas izskatīšanas laikā prasītājs atradies brīvības atņemšanas iestādē un līdz ar to atbilstoši Sodu izpildes kodeksa 9. un 41.pantam ir bijusi apgrūtināta vai pat neiespējama procesuālo tiesību izmantošana, jo īpaši iespējas piedalīties tiesas sēdē.
Atsaucoties uz Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 19.jūnija lēmuma lietā Nr. AA43-0867-08/7 13.-14.punktu, norādījis, ka personai, kas lietas izskatīšanas laikā atrodas brīvības atņemšanas iestādē, nav nepieciešams izteikt īpašumu lūgumu par tas konvojēšanu uz tiesas sēdi, savukārt tiesai, ja persona (..) nav lūgusi lietu izskatīt bez tās piedalīšanās tiesas sēdē, ir pienākums nodrošināt personas piedalīšanos tiesa sēdē.
[5] Paskaidrojumos uz kasācijas sūdzību Finanšu ministrija sūdzību neatzīst, norādot, ka prasītājam par lietas izskatīšanu tiesas sēdē ir paziņots un, kā pamatoti norādīts tiesas spriedumā, iesniegums no Borisa Klopcova ar lūgumu nodrošināt viņa konvojēšanu uz tiesas sēdi nav saņemts, līdz ar to prasītājs nav izpildījis Civilprocesa likuma 74.panta septītās daļas 2.punkta prasības.
[6] Uz lietas izskatīšanu Senāta sēdē lietas dalībnieki nebija ieradušies.
Ņemot vērā to, ka par lietas izskatīšanu Senāta sēdē pusēm paziņots likumā noteiktā kārtībā, Senāts atbilstoši Civilprocesa likuma 468.pantam nolēma izskatīt lietu bez pušu piedalīšanās tiesas sēdē.
Motīvu daļa
[7] Iepazinies ar iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts atzīst, ka prasītāja izvirzītie argumenti par viņa tiesību nenodrošināšanu piedalīties apelācijas instances tiesas sēdē un līdz ar to- tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, paši par sevi nav vērtējami kā pamats tiesas sprieduma atcelšanai.
[8] No lietas materiāliem izriet, ka 2009.gada 13.martā Jelgavas cietuma priekšniekam tiesa izsūtījusi vēstuli, kuras pielikumā izsniegšanai Borisam Klopcovam pievienots tiesas paziņojums par lietas izskatīšanu 2009.gada 27.aprīlī pīkst. 10.30. Lai gan sarakstē ar cietumu netiek praktizēts pasta sūtījuma veids kā korespondences izsniegšana ar paziņojumu par reģistrēta iekšzemes pasta sūtījuma izsniegšanu, Senātam nav pamata uzskatīt, ka minētais paziņojums nebūtu bijis nosūtīts un izsniegts prasītājam.
Līdzīgā veidā informējot prasītāju par pirmās instances tiesas sēdi, ka arī nosūtot procesuālo dokumentu norakstus, tostarp apelācijas instances tiesas spriedumu, prasītājs šos dokumentus ir savlaicīgi saņēmis un atbilstoši reaģējis.
[9] No prasītāja kasācijas sūdzības izriet, ka slēdzienu par to, ka viņš nav saņēmis tiesas pavēsti, viņš ir izdarījis loģisku secinājumu ceļā, jo to neapliecinot viņa ieraksti (acīmredzami, domāts attiecīgs paša prasītāja izveidots reģistrs), kā arī tas, ka Civilprocesa likuma 74.panta septītās daļas 2.punkta kārtībā viņš tiesai nav nosūtījis attiecīgu iesniegumu, ko viņš vienmēr dara „obligātā veidā".
Tomēr, kā atzīst Senāts, šāds prasītāja pieņēmums nevar tikt atzīts par pamatu secinājumam, ka tiesa būtu pieļāvusi tādu procesuālu pārkāpumu, kas katrā ziņā būtu pamats tiesas sprieduma atcelšanai, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 452.panta trešās daļas 2.punktu.
[9.1] Ieraksti datorizētajā tiesu informatīvajā sistēmā (http://tis.lursoft.lv/) norāda, ka 2007.gadā Boriss Klopcovs kā prasītājs un pieteicējs dažādās tiesu instancēs bija iesaistījies daudzos tiesvedības procesos: Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā-5, Rīgas apgabaltiesā-7, visu līmeņu administratīvajās tiesās- kopā 67, kas varēja radīt neprecizitātes šajos procesos notiekošo procesuālo darbību fiksēšanā prasītāja ierakstos.
[9.2] Kā lietas materiāliem neatbilstošs noraidāms prasītāja apgalvojums, ka tiesa atteikusi viņa konvojēšanu uz tiesas sēdi. Šajā sakarā apelācijas instances tiesa nekādu lēmumu nav pieņēmusi, jo lūgumu konvojēt uz tiesas sēdi prasītājs nebija izteicis.
[10] Tiesības uz taisnīgu tiesu tiek nodrošinātas, atbilstošo procesuālo kārtību regulējošo normu ietvaros panākot likumīga un pamatota sprieduma pieņemšanu. Personas klātbūtne procesā nav pašmērķis, viņas paskaidrojumi un argumentācija ir viens no līdzekļiem kā panākt tiesisku spriedumu. Lietas dalībnieka klātbūtne procesā it īpaši ir svarīga situācijās, kad faktisko apstākļu noskaidrošana prasa plaša pierādījumu loka izvērtēšanu, ļaujot katrai no pusēm izvirzīt savus argumentus un iebildumus, aktīvi iesaistoties sacīkstē. No prasītāja prasības pieteikuma ir skaidra izvirzītā prasījuma būtība un uz to pats prasītājs ir norādījis, piedaloties pirmās instances tiesas sēdē. Savukārt apelācijas sūdzībā ir minēti argumenti, kas attiecas galvenokārt uz pamatojumu jautājumam, kāpēc atbildētājai šajā lietā jābūt Finanšu ministrijai, kā arī to, ka lieta tiesai ir jāizskata pēc būtības. Apelācijas instances tiesai, izskatot lietu, bija jāatbild uz šiem argumentiem, un prasītāja klātbūtnei procesā šajā gadījumā nebija izšķirošas nozīmes.
[11] Pusēm atbilstoši Civilprocesa likuma 74.panta otrās daļas 3.punktam ir tiesības pieteikt noraidījumu. Jāatzīst, ka, nepiedaloties tiesas sēdē un iepriekš neesot informācijai par tiesas sastāvu, šo tiesību izmantošana prasītājam ir bijusi liegta. Vienlaikus, kā uzskata Senāts, noskaidrojams, vai šīs tiesības neizmantošana kā sekas ir radījusi situāciju, kad lietu ir izskatījis nelikumīgs tiesas sastāvs.
[11.1] Saņemot apelācijas instances tiesas spriedumu un iepazīstoties ar lietu izskatījušo tiesnešu uzvārdiem, prasītājam jau bija jābūt viedoklim par tiesas sastāva likumību/nelikumību un attiecīgi atbilstoši argumenti bija jāiekļauj kasācijas sūdzībā.
[11.2] Ņemot vērā to, ka kasācijas sūdzībā nav norādes, ka lietu būtu izskatījis nelikumīgs tiesas sastāvs, prasītāja neinformētība par tiesas sastāvu, Senāta ieskatā, nav radījusi tādu procesuālo pārkāpumu, kas būtu varējis novest pie lietas nepareizas izspriešanas.
[12] Izskatot lietu pēc Borisa Klopcova kasācijas sūdzības argumentiem un atzīstot to par nepamatotu, formāli tiesas spriedums būtu atstājams negrozīts. Vienlaikus Senāts konstatē, ka spriedumā pieļautas vairākas principiāla rakstura kļūdas, kas, atstājot to negrozītu, varētu radīt kļūdainu izpratni par būtiskiem jautājumiem un nepieņemamu tiesu praksi.
[13] Civilprocesa likumā ietvertā kasācijas institūta būtība izriet no Civilprocesa likuma 450.panta trešās daļas, kas apelācijas instances tiesas sprieduma pārsūdzēšanu pieļauj gadījumos, ja tiesa nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi materiālo tiesību normu, pārkāpusi procesuālo tiesību normu vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas.
Kasācijas instancē noteicošā loma vairs nav pušu starpā pastāvošā strīda izšķiršanai, jo tas bija jau jāizdara pirmajām divām tiesu instancēm, bet gan - un īpaši attiecībā uz materiālo tiesību normām — tam, pareizi vai nepareizi tiesa tās ir iztulkojusi vai piemērojusi. Senāta pozīcija un atziņas par šiem jautājumiem ļauj prognozēt strīda izšķiršanas rezultātu pie attiecīgajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem un rada stabilitāti civiltiesiskajās attiecībās.
Juridiskajā literatūrā kasācijas institūta būtība akcentēta tieši ar publiski tiesiskās intereses vajadzību (skat V. Bukovskis. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga, 1933, 464.lpp). Konkrētajā lietā, vadoties tieši no šā mērķa, Senāts saskata nepieciešamību izvērtēt tiesību normu piemērošanu pareizību apelācijas instances tiesas spriedumā.
Senāts konstatē, ka, izskatot lietu, tiesa turklāt nav vērtējusi apelācijas sūdzības argumentus.
[14] Lai gan prasītāja prasība par morālā un materiālā kaitējuma piedziņu ir pamatota ar norādi par Administratīvās apgabaltiesas tiesneses atteikumu izsniegt tiesas lēmuma tulkojumu krievu valodā, kas savukārt liedzis sastādīt kvalitatīvu kasācijas sūdzību, apelācijas instances tiesas spriedumā nav atrodams atzinums par prasītāja apgalvotā patiesību vai nepatiesību, t.i. vai tāds fakts vispār noticis, vai tas ir atzīstams par prasītāja tiesību aizskārumu un vai tas viņam ir radījis kaitējumu.
[15] Atsaucoties uz Satversmes 92.panta trešo teikumu, kas nosaka, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, un, citējot likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.pantu, tiesa norādījusi, ka „(..) likumdevējs, paredzot Satversmē garantēto tiesību pilnīgu izpildi, veidojis speciālo tiesību aktu likumu "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu".
Atsaucoties uz šā likuma 1.pantu un 5.pantu, tiesa atzinusi, ka, ievērojot speciālu kārtību, ir iespējams celt attiecīgu prasību.
[15.1] Senāts atzīst, ka konkrētajā gadījuma tiesa kļūdaini ir norādījusi uz likumu "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu".
No šā likuma 2.panta izriet, ka zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats ir attaisnojošs spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem, krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošu apstākļu dēļ un administratīvā aresta atzīšana par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšana.
[15.2] Ja arī apstiprinātos prasītāja prasības pieteikumā norādītie apstākļi par atteikumu izsniegt procesuālā dokumenta tulkojumu un tas būtu atzīstams par prasītāja tiesību aizskārumu, atlīdzības noteikšana uz likuma "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" pamata nav iespējama.
[16] Par kļūdainu ir atzīstama tiesas atsauce uz Civillikuma 1635.pantu, jo prasība izriet nevis no privāttiesiskajām, bet gan publiski tiesiskajām attiecībām, tiesai tiesas spriešanas procesā realizējot valsts varu.
Tiesa, izdarot savus secinājumus, nav vērtējusi prasītāja apelācijas sūdzībā pamatoti ietverto norādi, ka tas „(..) ka nav speciāla likuma, kas nosaka kompensācijas (atlīdzības) izmaksas kārtību .. nevar ietekmēt valsts atbildību pret indivīdu".
[17] Senāts konstatē, ka valstī nav normatīvā regulējuma par kaitējuma atlīdzību, kas indivīdam nodarīts tiesu darbības rezultātā, izņemot nepamatotas notiesāšanas un administratīvā aresta piemērošanas gadījumus, taču tas nevar būt šķērslis prasības celšanai.
Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra spriedumā noteikts: „Satversmes 92.panta trešais teikums paredz, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Šī norma ietver vispārēju garantiju - ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir tiesības uz atlīdzību (skat. Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra sprieduma lietā Nr.2001-07-0103).
Satversmes tiesa šajā lietā arī noteikusi, ka tāpat kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti un tās konkretizēšanai nav nepieciešams īpašs likums.
[18] Savā prasības pieteikumā prasītājs ir norādījis, ka ar Latvijas valsts iestādes rīcību viņam ir nodarīts morālais un materiālais kaitējums. Ņemot vērā, ka tiesas ir valsts institūcijas, Senāta ieskatā, kļūdu formulējumā prasītājs nav pieļāvis.
[18.1] Lai gan prasības pieteikumā kā atbildētāja norādīta Finanšu ministrija, no iepriekšminētā un prasības pieteikuma satura izriet, ka patiesībā prasība ir pret valsti.
Apelācijas sūdzībā savu pozīciju, kāpēc tieši Finanšu ministrija ir atbildētāja lietā, prasītājs pamatojis ar to, ka Finanšu ministrija sastāda un pārvalda valsts budžetu un tās pakļautībā atrodas Valsts kase, savukārt likums „Par valsts budžetu un finanšu vadību" ir paredzējis līdzekļus neparedzētiem gadījumiem.
[18.2] Norādot, ka prasītājs nav pierādījis Finanšu ministrijas vainu sava prasījuma pamatojumā (tā tiesas spriedumā), Finanšu ministrijas nosaukšanu atbildētājas statusā tiesa nav izpratusi.
No lietas materiāliem skaidri izriet, ka Finanšu ministrija netiek uzskatīta par vainīgu kādu tai piekrītošu funkciju neizpildē attiecībā pret prasītāju un kaitējuma nodarīšanā, bet kā(tiesiska/prettiesiska) Senāta ieskatā būtu pamats, lai lemtu par to, vai tiesas darbības rezultātā pieļautais pārkāpums, izvērtējot tā smagumu kontekstā ar personas pamattiesību ievērošanu, rada Satversmes 92.pantā noteikto pienākumu sniegt par to atbilstīgu atlīdzinājumu.
Šajā sakarā vērā ņemams, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa, konstatējot tādus pārkāpumus kā pārmērīgus lietu izskatīšanas termiņus, kas nav atzīstami par saprātīgiem (lieta C-73819/01 Estrikh pret Latviju //http;//www.coe.lv/ect.php; lieta Nr. C-61005/00 Kornakovs pret Latviju //Latvijas Vēstnesis, 02.04.2008, 51 (3835)) vai tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, pienācīgā veidā nepaziņojot par tiesas sēdi (lieta Nr. C-61655/00 Miholapa pret Latviju //http://www.coe.lv/ect.php), uzskatījusi par pamattiesību pārkāpumu.
[22] Ņemot vērā, ka tiesa nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas, kā arī pieļāvusi procesuālo tiesību normu pārkāpumus, spriedumu nevar atzīt par tiesisku un pamatotu un tas ir atceļams.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts
nosprieda
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 6.maija spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai.
Spriedums nav pārsūdzams.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs senators V. Jonikāns
Aktualitātes
PAMATDATI
Lietas Nr. C27035807
Arhīva Nr. SKC-0233-10
Lietas veids Civillietas
Prokuratūra
Tiesu iestāde Augstākās tiesas Senāts
Tiesu instance Kasācijas instance
Lietas izskatīšanas datums 2010-11-24
Nolēmuma veids Senāta spriedums
Nolēmuma datums 2010-11-24
Nolēmuma spēkā stāšanās datums
Tiesas sastāvs Valerijans Jonikāns
Ziņas par tiesas lēmuma rezolutīvās daļas būtību Spriedums atcelts pilnīgi un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai
PAPILDDATI
Tēzes Par atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā (Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešais teikums)
1: Likuma ”Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 2.pants nosaka, ka zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats ir attaisnojošs spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem, krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošu apstākļu dēļ un administratīvā aresta atzīšana par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšana.
Minētais likums nav tiesiskais pamats prasījumam par atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, kas radies tiesvedības procesā citos gadījumos.
2: Tāpat kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti.
3: Neesot normatīvajam regulējumam par to, kas sakarā ar indivīda prasību pārstāv valsti kā atbildētāju, tiesai par šādu pārstāvi ir pamats akceptēt valsts institūciju, uz kuru varētu attiekties tiesas nolēmums. Sadarbības valsts pārvaldē ietvaros (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 55.panta trešā daļa) iestāde var ierosināt citai iestādei sniegt tai atzinumu jautājumā, kas ietilpst atzinuma sniedzējas iestādes kompetencē.
4: Izšķirot strīdu par atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tiesai jāizvērtē tiesvedībā pieļautais pārkāpums pamattiesību ievērošanas aspektā.
Piezīmes
Nolēmumā izmantotie tiesību akti ID Tiesību akts Pants
1 Latvijas Republikas Satversme 92.
2 Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu 1.
3 Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu 5.
4 Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu 2.
5 Valsts pārvaldes iekārtas likums 55.(3)
Nolēmumā izmantotie tiesību principi
Nolēmumā izmantotie tiesu nolēmumi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi - lieta C-73819/01 Estrikh pret Latviju,
lieta Nr. C-61005/00 Kornakovs pret Latviju,
C-61655/00 Miholapa pret Latviju,
Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra sprieduma lietā Nr.2001-07-0103
Nolēmumā izmantotās tiesību publikācijas
Nolēmuma kopsavilkums
|
| Категория: ТЕКУЩИЕ СУДЕБНЫЕ ПРОЦЕССЫ | Добавил: boris256 (23.07.2011)
|
| Просмотров: 729
| Рейтинг: 0.0/0 |
|
|
|
